rudenīgie paradīzes dārzi

+

RIJ MANUS PUTEKĻUS

lasu mīklainos iekšpagalmos

vai gaidi

asu mēli nolaizīt

tīru tikko dzimušu kā

jau atvērušos aciZ

+

viņu tur atrada pavasarī

nokusa sniegs

viņu toties pēc nedēļas

viņu pēc gada

pēc plūdiem dambim atvērās slūdžas

tas tev nav kaķēnu atrast

piecīti atrast

auskaru

māte cienā ar kafiju

cukuru palūgt kauns

smaržo milzu lillija virtuves ēnās

es viņam rīt aiznesīšu

viņam būtu palicis četrdesmit

+

es vienmēr atstāšu taukainu traipu

pārāk daudz siltuma izgaro

un ai kā tu proti raudāt tik rūgti

viņa ieslēpj azotē kā lauskās sasistu pudeli ko

iegrūst seja

ai kā tu proti raudāt viņa tik rūgti

klaudzini krūškurvī meklējot ko dzīvu

klaudzini dzenīt

+

tu mani nesazvaniji

es tev neatzvaniju

tu mani nesazvaniji

es tevi nesazvaniju

tagad vilcienā tavā nekad vairs

nesasniedzu gala pieturu

tu mani nesazvaniji

+

pavasaros palos

slūdžas atvērsies līdz pēdējai eņģei

es meklēšu pazaudēto māju

atslēgas

vārti uz veļu dzīrēm būs

vaļā

tur viņi mīļie pelnos

tur viņi pirms gala pieturas

izkāpušie

+

aizzīmogotie un rudenīgie paradīzes dārzi

miesas siltums un lauskas un

nervoza gaisma staciju uguņos

es bāra stūrī pie tālākā galdiņa

spoguļojos savā glāzē

svešie cilvēki nav vairs neiepazīti

svētki

visi viedie

kurlie

aizslēgtie

un es te ziedēšanai par vecu

aizšūta un paslepus elpojoša

MAZI PIESŪCEKŅI

I

Asinis, piens

Trūdzemes asinis zemās kā tumsa gaiteņos, kur
viena zilgana, liesa spuldzīte

Nakts noklusē

Piens aiztek pār vēderu tērcītē
siltā

Zeltaini saldais piens un
miesa ar robežzīmēm

Salāpītā miesa

II

Dēls, es nepieskaršos ģitāras stīgām
tavās miera stundās

Neizbiedēšu tīmekļus istabas taisnajos stūros

Kaķis uz palodzes vēro trūdošo
rudeni

Tālumā ļaužu pastaigas, miglaina upe

Miesa ir iezīmēta, miesa ir norobežota –
līnijas tumšas, loki un dzīslas

III

Šī būs tava bezmiega migla -
Neilona diegiem savīta kā tējassēnes cepuru cepure

Esība uz melnā cauruma virsmas,
bedrainais asfalts pagalmā

Bērnībā gribas dziedāt, lai visi klausās

Šķībi un svešā valodā,
Neskaidrām zilbēm aizstājot vārdus

IV

Ar pūkšķīšiem atsprākleniski uzzied
dzeltenās balzamīnes
uz tausti

Mūsu bērns miegā svaidās nosapņojot
ko gan mēs jūtam pirms pirmā elpas vilciena

Viņš
nenoglāstāms un nemodināms

Mutes
mazi piesūcekņi
mūs saslēdz ķēdē

drūpoši asfalta arhipelāgi

+

tu proti uzvilkt perfektu apli

bez cirkuļa

brāl

un mēs visi bandinieki

tavā šaha spēlē ar sevi

ar meitenēm spēlēties nevar

viņas ja paklūp, tad raud tā,

ka pagalms skan

bez skaņas tu vēro kā

ķēmīgā grimasē savelkas

drīz apnikušās rotaļu biedrenes seja

+

tev viss būs ļoti rūpējis

virsmas top causkatāmas

viss tur plešas glāsmaini

plosas zem slāņainiem

akmeņiem nesalasāmā

rokrakstā

rok tās rakstā

urdziņas pār tavu

tuksnešainumu

tu

zvērīgi slāpsti

mazi un sarkani asinsvadi sēc kā

neizlēmīgs tē vē

tur, aiz pelēki baltiem mežģīņu aizkariem

tirpoņa

un pat dūmi no tuvējās cigaretes nesilda

+

sagaršot, ka sāļš

piekraste ir izgūlusies cik tālu vien redzam šo robežu

un kāpās sadragātas dus

visas pēdējo gadsimtu impērijas

sen neražoto pudeļu lauskas

tiklīdz tu vēro šo kustību

rūķīši paslēpjas sūnās un ārā nenāk

viss būtiskais acīmredzamais

un gāzbetona blokos ieskrubināmais

saritinās vīngliemeža čaulā

pretvējā uz skatu torņa tu

neatceries

ko nozīmē

šis mitrās lūpas uz tavas muguras

un kas ir

šis zvērs ar jokainajiem kāju pirkstiem

+

Garāmbraucot tramvajā ielūkoties visos logos pa

spraudziņām zaļos un orandžos aizkaros

Telpās ar lampu abažūriem vientuļām

planētām visumā kas ir drūpošs betons

Tepat vien

tepat vien

Daudzkrāsainie rokraksti izraibina virsmas

„Visupirms mums ir jāiemācās elpot” es čukstu

Un izrakņātie sliežu ceļi ir manas gurdenās artērijas

stiegrainie pirksti

Klabinās stārķi ligzdās virs elektrolīnijām

Viss ir tieši tā

kā vārdi

kas dziesmā aizpilda laiku starp piedziedājumiem

Vadiņi tavās ausīs saaudzē tevi ar svešādu balsi

kas pārtop tavējā

Skatiens aizklimst tumsā

+

Mazliet

skumji un visādi

drūpoši asfalta arhipelāgi

pirmdienu dubļu plūstošās straumēs

Kad mani kopā tur tikai tavs

bezgala trauslais atslēgas kauls

solījumi nesalasāmā rokrakstā

Tu man esi porcelāna lelle

dzelteni bālu mežģīņu kleitas maliņu

tu man esi atmiņas par televīzijā redzētu

baleta izrādi bez skaņas

Nervozas līnijas tumsā iezīmē

tavu maigo un badīgo muti

Varbūt es pirkstu galiem

tevī izduršu caurumus

ja pieskaršos

Varbūt es atraušu gabalu

ja pieķeršos

mīlestība ir akla un mēma un iet uz siltumu

I

Spītīgs nomods kā sadzērušamies kafiju.

Es nezinu, nezinu –

Pulksteņi pa šo ēkas spārnu

Tikšķ savā daudzbalsībā un

Atbalsojas šņukstu caurvītā krēslā.

Sirsniņ, tu skrien.

II

Viņa klusē uz tevi asaru pieritējušām acīm

Mazu bērnu un dzīvnieku valodā.

Pat ja visām Rīgas meitenēm šonakt salst

Tavu buču nedabūjušām

Tieši viņa tev ņem nost segu un

Tinas tavos karstajos gurnos.

III

Sāpju dievmātes statuja ko tu

Saudzīgi izgreb ar saviem glāstiem uz viņas sūrstošās ādas.

Asinis lāsmo kā jaņogu sula un

Iemirdzas smēķa oglītes sārtumā.

IV

Pusčukstus solījumi šajā tumsā –

Grimstoša viņa tavās skavās un skumjās

Blīvākās par konjaku.

V

Viņa tikko dzirdami veido vārdus:

„Es tev nekad neļaušu nomirt badā vai zagt,

Nekad vairs nepieskaršos tavam augumam

Ar dzimumzīmju zvaigznājiem vietās ko parasti apklāj drēbes.

Jā es tevi nesaprotu.

Mana mīlestība ir akla un mēma

Un iet uz siltumu.”

sviedru hieroglifiem izrakstīta āda

“I was dreaming of hell,” he says. 

“How was it?”

“An elevator, descending.”

William Gibson

I
tu pantos ar atskaņām rakstīsi
par aizlauztiem cilvēkiem
zem salauztiem lietussargiem

II
un tad tu pielīsi skumjām kā
noziedējis ziemeļu jasmīns

bruģa gludenās galviņas
slēpsies smiltīs kā milzu baravikas

noklaudzēs tāltālā maskavas ielas klusumā
tava zilganā baiļpilnā ēna

III
bet viņa
ir par smagu

smieklīgi kustās

nemāk ne dziedāt
ne elpot
ne nagliņkurpēs dejot
pa vecrīgas bruģi

un tā gaisma, kas laužas tev caur skropstām
viņai šķiet tik biedējoša

IV
pārlieku smagas potītes
trauku šķindoņa viņai garām noejot

tās leļļu acis 
tie apaļie vaigi

asaras birst kā pupas

skolas ludziņā atkal
jātēlo septītais rūķis

V
visi vārti ir aizvārdoti
milzīgie neveiklie pirksti
šķir lapas un elpā un
indīgos glāstos
kā naktstauriņi šeit bēniņos mēs

stindzinoša 
brīvība pār augusta debesīm
bezgalīga
čukst viļņos piekraste 

sviedru hieroglifiem izrakstīta āda 

VI
kad tava beznosacījuma iekāre
smidzinās par pilsētu kā mirguļojošs lietus
iesēsties klēpī jāteniski

saelpoties visas smagnējās smaržas

gājēju tuneļu asinīm slacītās upurkāpnes
kurās apstājoties cilvēki pārtop statujās

savvaļas kaķus
kas lodā pār tavu maigumu saules piesildītos pagalmos
pūžņojošām acīm

tu teici tevī ir mazliet no visiem klaidoņiem un ubagiem
acis spoguļainās un kaut kā pārlieku tīrās

uzšķērd mani ar nagiem
ja sūcas sarkans pa vīlēm
dzīva

VII
pie krāsns nosalušiem pirkstiem
egles liesmainā nāve ir svētība
ir dūmi
tev nevar pieskarties, tevi nevar uzrunāt
ziemas debesis dzestrajos rītos pret meža pamalēm raugās
tik mēmi
“man ir jāiet mājās” pusmiegā čukstu nemierīgi
man in slapji piebristi zābaki

meitene kas šorīt ar apdegušu ģitāru

Mēs meklējām tevi gadiem


es aiziešu tev garām
pieskaršos mūsu esības saknēm tik viegli kā arheologa otiņa


mēs esam izdzīvojušas laikmetus
izdejojušas sevi
un vēl aizvien tavu gurnu līganums pleci trausli
un es tevi atpazītu starp tūkstošiem
noglāstītu vien ar garāmskrejošām skropstām
cik daudz pirkstu pret vilciena stiklu


straumes mūs ir aiznesušas
saltums apaudzē salnā visu izplaukušo
un mūsu biedri ir vējā
virs upēm un mūsu biedri
ir kur mūsu nav


bet atgādini man kas es
esmu smagums un zobi
un spīts


izdur savus garos pirkstus
caur manu mīksto
duļķaino esību kā rokot zemi


mēs meklējām tevi gadiem
šī pilsēta sastigst un
tevi sveicina


tev par godu pārstādām tramvaja sliedes
un vēl iedēstām
vecpilsētā kafejnīcas kādas
spēji vien nosapņot


šonakt piedzeršos par tavām ieelpām
tavu ziloņkaula krāsas flautu
tavām cigarešu dūmakām un kluso dabu
ar kirkegoru un vafeļu torti


es kā mantru zinu pieturas
braucot uz priekšpilsētu
kurā dzīvoji


iļģuciems šalko bezgalībā
līdz spilvei


mēs reiz gribējām
lai mūsu vārdos pārdēvē bulvārus
un būtu memoriāli
kur dzērām vīnu


katrā vartrūmē pa piemiņas plāksnei


un es trīsuļoju kā sajaukts ūdens
tevi ieelpojusi šajā burzmā

Nadīne

meitene kas šorīt ar apdegušu ģitāru
īrisa ziedu zagtu
liegi zilā īrisu ziedu krāsa
gaišzilā


viņas rokas ik dienu dzen caur
lielveikala kases termināli tavus svītrkodus


un naktī viņa atguļas uz
tumši zila piepūšamā matrača
kāda apdrupuša komunālā dzīvokļa kambarī


un vairs neatceras
vai ir prakse vai akadēmiskais
un vai apskauj žēlojot, mēģinot pavest
vai turot stāvus


ir rīts kad nav jāiet uz darbu
un te nu mēs stāvam
un kāds iet pēc cigaretēm

Kleitas

tu uz drēbju pakaramajiem
saliec drēbes
 kā aizgājušas dzīves
tur ir gauži naiva izlaiduma kleita
un novazāta vēl viena
ar kabatiņām kurās
sakaltuši tukši lazdu rieksti
piekrastes sprunguļi


tu atkal noņem liekās skropstas
izņem auskarus
un atstāj savu seju uz mitra
vates pikuča


“tagad šajā telpā
vairs nav vērts ieslēgt gaismu”
tu sev pasaki it kā uzmundrinot

Pärnu maantee

pavisam svarīgas ir tikai dažas lietas
ūdens es saku
un ieelpot vēl


ir takas kas izved no pilsētas
bezgalīga pērnavas iela
un bezgalīgi svarīgi zināt ka šeit
šajā mirklī esmu te
esmu te un te
atzīmēt savā blociņā ielikt kartē punktu


esmu te un ir svarīgi
ka tieši šī izkārtne mani vada
esmu te un kājas kā saknes
un man viss pieder jo esmu te
esamība un tās augstprātība raugoties augšup


ne velti tu
tu un tu
mēs un jūs sadedzinājām koperniku


smiltīs ir ievilktas līnijas
kuras pārkāpjot jādod konfektes
jāskaita pantiņi


jo esmu un esi
pavisam svarīgas ir tikai dažas lietas

kauli kā lauskas pašu maigajās miesās

“Everything was beautiful, and nothing hurt.”

Kurt Vonnegut

I

Saule aiz loga ieskicē bezgala trīsošus putnus.

Šie aukstie rīti, kad aiziet – neatvadīties.

Atliek vien zagt – zagt un vēl izmānīt mieru.

Notraušam pelnus – šis vairs nav mūsu ugunskurs.

II

Dzestrajos rītos mūsu vietā pamostas citi.

Ugunskuros vien pelni un apgrauzti kauli.

Drēgnā iela ielaužas telpā, kur miesa klaudzina siltumu.

Sildāmies svešu asiņu svelmē nepieradināmi.

Aizejot topam glāsmainas dūjas un tauriņi.

Spārnu putekļi iekrāso pirkstus.

III

Pārsprāgt sānā kā zīlei.

Izlīst kā šķēpa caurdurtam ūdens.

Tu neelso, ka „piepildīts”.

Vai maz svarīgs vai mazsvarīgs

Tu ar asmeni atver sev krūtis kā mirdzošu tulpi.

Tava sirds...

Tava sirds siltā un mirguļojošā

Un asinis mūsu karstās un lipīgās iegulstas šajās ielās.

Putni mūs uzknābā.

IV

Rakstot dzejoli ir ļoti svarīgi

Izmantot vārdnīcā retāk lietotos saikļus.

Un vēl –

Rakstot dzejoli cilvēki ir ļoti svarīgi.

Trinies pārpildītā tramvajā –

Ja nu nepierakstīs,

Ja nu kāds...

V

Un vai tevi nebiedē,

Ka reiz mūsu bērnībās elki

Kā krastā izdzīti vaļi

Mirs?

Smiltīs uz mirkli

Kāds iezīmēs seju, ko glāstīji,

Pirms iestājās ziema.

Mūsu ēnas būs milži

Uz māla kājām,

Mūsu ēnas būs ciklopi.

Ieelpojuši mēs satraukti atminēsimies

Sakarsušus sveķus jūlija rītā,

Sauli pāri visam.

VI

Cik gan lēti tie pārdotu mūsu ādu?

Izslietu pret saules piezibšņotu ielu kā karogu?

Tur grēku atlaižu neķītrās izkārtnes

Un tu, mans mazais, pat nenojaut,

Kādas diženas zīmes pie debesīm.

Mēs esam zvēri ar laimes zīmēm –

Liesmu mēles un kauli kā lauskas pašu maigajās miesās.

Mēs esam iekšupvērsti gliemeži.

Jā, patiesi –

Kad rasējumos nejauši ievilktie kafijas tasīšu sēpijas apļi

Pārtop planētu apveidu logos,

Mēs esam apmulsuši kā bērni savā nopietnībā.

Mūsu acu plakstiņi un sikspārņu spārni

Ir no tā paša asinsvadu cauraustā pergamenta.

Sapņos kāds nolasīs tās zīmēs no mūsu acīm.

Un ja nu kāds novilks mums ādu –

Vai līdz ar lapsām, vilkiem un aitādām spīguļosimies

Blakus grēku atlaižu vēstnešiem,

Ziediem ar ciparnīcām?

VII

Kaķim ir milzu acis – vējlukturi –

Pa šo aso lietusgāzi

Kā sodrēju krēslu

Vērmeļu rūgtu.

Un vai nav kauna pirkstiem?

Tie ieaug it visā ar saknēm –

Baltie, lunkanie.

Bet kaķim ir ķepas kā mākoņu grēdas.

VIII

Uz nakti man gribas ēst sniegu

Saujām ieliektām kā kallu ziedu tūtiņām.

Mazas dzīsliņas maigā laškrāsā

Kā marmora straumīšu tīklojums.

Sūrstošu muti mirdzošu aizdrīvēt slāpes,

Aizpildīt tumsiņu.