I
Spītīgs nomods kā
sadzērušamies kafiju.
Es nezinu, nezinu
–
Pulksteņi pa šo
ēkas spārnu
Tikšķ savā
daudzbalsībā un
Atbalsojas šņukstu
caurvītā krēslā.
Sirsniņ, tu
skrien.
II
Viņa klusē uz tevi
asaru pieritējušām acīm
Mazu bērnu un
dzīvnieku valodā.
Pat ja visām
Rīgas meitenēm šonakt salst
Tavu buču
nedabūjušām
Tieši viņa tev
ņem nost segu un
Tinas tavos
karstajos gurnos.
III
Sāpju dievmātes
statuja ko tu
Saudzīgi izgreb
ar saviem glāstiem uz viņas sūrstošās ādas.
Asinis lāsmo kā
jaņogu sula un
Iemirdzas smēķa
oglītes sārtumā.
IV
Pusčukstus solījumi
šajā tumsā –
Grimstoša viņa
tavās skavās un skumjās
Blīvākās par
konjaku.
V
Viņa tikko
dzirdami veido vārdus:
„Es tev nekad
neļaušu nomirt badā vai zagt,
Nekad vairs
nepieskaršos tavam augumam
Ar dzimumzīmju
zvaigznājiem vietās ko parasti apklāj drēbes.
Jā es tevi
nesaprotu.
Mana mīlestība ir
akla un mēma
Un iet uz siltumu.”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru