mīlestība ir akla un mēma un iet uz siltumu

I
Spītīgs nomods kā sadzērušamies kafiju.
Es nezinu, nezinu –
Pulksteņi pa šo ēkas spārnu
Tikšķ savā daudzbalsībā un
Atbalsojas šņukstu caurvītā krēslā.

Sirsniņ, tu skrien.

II
Viņa klusē uz tevi asaru pieritējušām acīm
Mazu bērnu un dzīvnieku valodā.

Pat ja visām Rīgas meitenēm šonakt salst
Tavu buču nedabūjušām
Tieši viņa tev ņem nost segu un
Tinas tavos karstajos gurnos.

III
Sāpju dievmātes statuja ko tu
Saudzīgi izgreb ar saviem glāstiem uz viņas sūrstošās ādas.

Asinis lāsmo kā jaņogu sula un
Iemirdzas smēķa oglītes sārtumā.


IV
Pusčukstus solījumi šajā tumsā –
Grimstoša viņa tavās skavās un skumjās
Blīvākās par konjaku.

V
Viņa tikko dzirdami veido vārdus:

„Es tev nekad neļaušu nomirt badā vai zagt,
Nekad vairs nepieskaršos tavam augumam
Ar dzimumzīmju zvaigznājiem vietās ko parasti apklāj drēbes.

Jā es tevi nesaprotu.
Mana mīlestība ir akla un mēma
Un iet uz siltumu.”

Nav komentāru: