meitene kas šorīt ar apdegušu ģitāru

Mēs meklējām tevi gadiem


es aiziešu tev garām
pieskaršos mūsu esības saknēm tik viegli kā arheologa otiņa


mēs esam izdzīvojušas laikmetus
izdejojušas sevi
un vēl aizvien tavu gurnu līganums pleci trausli
un es tevi atpazītu starp tūkstošiem
noglāstītu vien ar garāmskrejošām skropstām
cik daudz pirkstu pret vilciena stiklu


straumes mūs ir aiznesušas
saltums apaudzē salnā visu izplaukušo
un mūsu biedri ir vējā
virs upēm un mūsu biedri
ir kur mūsu nav


bet atgādini man kas es
esmu smagums un zobi
un spīts


izdur savus garos pirkstus
caur manu mīksto
duļķaino esību kā rokot zemi


mēs meklējām tevi gadiem
šī pilsēta sastigst un
tevi sveicina


tev par godu pārstādām tramvaja sliedes
un vēl iedēstām
vecpilsētā kafejnīcas kādas
spēji vien nosapņot


šonakt piedzeršos par tavām ieelpām
tavu ziloņkaula krāsas flautu
tavām cigarešu dūmakām un kluso dabu
ar kirkegoru un vafeļu torti


es kā mantru zinu pieturas
braucot uz priekšpilsētu
kurā dzīvoji


iļģuciems šalko bezgalībā
līdz spilvei


mēs reiz gribējām
lai mūsu vārdos pārdēvē bulvārus
un būtu memoriāli
kur dzērām vīnu


katrā vartrūmē pa piemiņas plāksnei


un es trīsuļoju kā sajaukts ūdens
tevi ieelpojusi šajā burzmā


Nadīne



meitene kas šorīt ar apdegušu ģitāru
īrisa ziedu zagtu
liegi zilā īrisu ziedu krāsa
gaišzilā


viņas rokas ik dienu dzen caur
lielveikala kases termināli tavus svītrkodus


un naktī viņa atguļas uz
tumši zila piepūšamā matrača
kāda apdrupuša komunālā dzīvokļa kambarī


un vairs neatceras
vai ir prakse vai akadēmiskais
un vai apskauj žēlojot, mēģinot pavest
vai turot stāvus


ir rīts kad nav jāiet uz darbu
un te nu mēs stāvam
un kāds iet pēc cigaretēm


Kleitas



tu uz drēbju pakaramajiem
saliec drēbes
 kā aizgājušas dzīves
tur ir gauži naiva izlaiduma kleita
un novazāta vēl viena
ar kabatiņām kurās
sakaltuši tukši lazdu rieksti
piekrastes sprunguļi


tu atkal noņem liekās skropstas
izņem auskarus
un atstāj savu seju uz mitra
vates pikuča


“tagad šajā telpā
vairs nav vērts ieslēgt gaismu”
tu sev pasaki it kā uzmundrinot


Pärnu maantee



pavisam svarīgas ir tikai dažas lietas
ūdens es saku
un ieelpot vēl


ir takas kas izved no pilsētas
bezgalīga pērnavas iela
un bezgalīgi svarīgi zināt ka šeit
šajā mirklī esmu te
esmu te un te
atzīmēt savā blociņā ielikt kartē punktu


esmu te un ir svarīgi
ka tieši šī izkārtne mani vada
esmu te un kājas kā saknes
un man viss pieder jo esmu te
esamība un tās augstprātība raugoties augšup


ne velti tu
tu un tu
mēs un jūs sadedzinājām koperniku


smiltīs ir ievilktas līnijas
kuras pārkāpjot jādod konfektes
jāskaita pantiņi


jo esmu un esi
pavisam svarīgas ir tikai dažas lietas

Nav komentāru: