“Everything was beautiful, and nothing hurt.”
Kurt Vonnegut
I
Saule aiz loga ieskicē bezgala trīsošus putnus.
Šie aukstie rīti, kad aiziet – neatvadīties.
Atliek vien zagt – zagt un vēl izmānīt mieru.
Notraušam pelnus – šis vairs nav mūsu ugunskurs.
II
Dzestrajos rītos mūsu vietā pamostas citi.
Ugunskuros vien pelni un apgrauzti kauli.
Drēgnā iela ielaužas telpā, kur miesa klaudzina siltumu.
Sildāmies svešu asiņu svelmē nepieradināmi.
Aizejot topam glāsmainas dūjas un tauriņi.
Spārnu putekļi iekrāso pirkstus.
III
Pārsprāgt sānā kā zīlei.
Izlīst kā šķēpa caurdurtam ūdens.
Tu neelso, ka „piepildīts”.
Vai maz svarīgs vai mazsvarīgs
Tu ar asmeni atver sev krūtis kā mirdzošu tulpi.
Tava sirds...
Tava sirds siltā un mirguļojošā
Un asinis mūsu karstās un lipīgās iegulstas šajās ielās.
Putni mūs uzknābā.
IV
Rakstot dzejoli ir ļoti svarīgi
Izmantot vārdnīcā retāk lietotos saikļus.
Un vēl –
Rakstot dzejoli cilvēki ir ļoti svarīgi.
Trinies pārpildītā tramvajā –
Ja nu nepierakstīs,
Ja nu kāds...
V
Un vai tevi nebiedē,
Ka reiz mūsu bērnībās elki
Kā krastā izdzīti vaļi
Mirs?
Smiltīs uz mirkli
Kāds iezīmēs seju, ko glāstīji,
Pirms iestājās ziema.
Mūsu ēnas būs milži
Uz māla kājām,
Mūsu ēnas būs ciklopi.
Ieelpojuši mēs satraukti atminēsimies
Sakarsušus sveķus jūlija rītā,
Sauli pāri visam.
VI
Cik gan lēti tie pārdotu mūsu ādu?
Izslietu pret saules piezibšņotu ielu kā karogu?
Tur grēku atlaižu neķītrās izkārtnes
Un tu, mans mazais, pat nenojaut,
Kādas diženas zīmes pie debesīm.
Mēs esam zvēri ar laimes zīmēm –
Liesmu mēles un kauli kā lauskas pašu maigajās miesās.
Mēs esam iekšupvērsti gliemeži.
Jā, patiesi –
Kad rasējumos nejauši ievilktie kafijas tasīšu sēpijas apļi
Pārtop planētu apveidu logos,
Mēs esam apmulsuši kā bērni savā nopietnībā.
Mūsu acu plakstiņi un sikspārņu spārni
Ir no tā paša asinsvadu cauraustā pergamenta.
Sapņos kāds nolasīs tās zīmēs no mūsu acīm.
Un ja nu kāds novilks mums ādu –
Vai līdz ar lapsām, vilkiem un aitādām spīguļosimies
Blakus grēku atlaižu vēstnešiem,
Ziediem ar ciparnīcām?
VII
Kaķim ir milzu acis – vējlukturi –
Pa šo aso lietusgāzi
Kā sodrēju krēslu
Vērmeļu rūgtu.
Un vai nav kauna pirkstiem?
Tie ieaug it visā ar saknēm –
Baltie, lunkanie.
Bet kaķim ir ķepas kā mākoņu grēdas.
VIII
Uz nakti man gribas ēst sniegu
Saujām ieliektām kā kallu ziedu tūtiņām.
Mazas dzīsliņas maigā laškrāsā
Kā marmora straumīšu tīklojums.
Sūrstošu muti mirdzošu aizdrīvēt slāpes,
Aizpildīt tumsiņu.
