“I was dreaming of hell,” he says.
“How was it?”
“An elevator, descending.”
William Gibson
I
tu pantos ar atskaņām rakstīsi
par aizlauztiem cilvēkiem
zem salauztiem lietussargiem
II
un tad tu pielīsi skumjām kā
noziedējis ziemeļu jasmīns
bruģa gludenās galviņas
slēpsies smiltīs kā milzu baravikas
noklaudzēs tāltālā maskavas ielas klusumā
tava zilganā baiļpilnā ēna
III
bet viņa
ir par smagu
smieklīgi kustās
nemāk ne dziedāt
ne elpot
ne nagliņkurpēs dejot
pa vecrīgas bruģi
un tā gaisma, kas laužas tev caur skropstām
viņai šķiet tik biedējoša
IV
pārlieku smagas potītes
trauku šķindoņa viņai garām noejot
tās leļļu acis
tie apaļie vaigi
asaras birst kā pupas
skolas ludziņā atkal
jātēlo septītais rūķis
V
visi vārti ir aizvārdoti
milzīgie neveiklie pirksti
šķir lapas un elpā un
indīgos glāstos
kā naktstauriņi šeit bēniņos mēs
stindzinoša
brīvība pār augusta debesīm
bezgalīga
čukst viļņos piekraste
sviedru hieroglifiem izrakstīta āda
VI
kad tava beznosacījuma iekāre
smidzinās par pilsētu kā mirguļojošs lietus
iesēsties klēpī jāteniski
saelpoties visas smagnējās smaržas
gājēju tuneļu asinīm slacītās upurkāpnes
kurās apstājoties cilvēki pārtop statujās
savvaļas kaķus
kas lodā pār tavu maigumu saules piesildītos pagalmos
pūžņojošām acīm
tu teici tevī ir mazliet no visiem klaidoņiem un ubagiem
acis spoguļainās un kaut kā pārlieku tīrās
uzšķērd mani ar nagiem
ja sūcas sarkans pa vīlēm
dzīva
VII
pie krāsns nosalušiem pirkstiem
egles liesmainā nāve ir svētība
ir dūmi
tev nevar pieskarties, tevi nevar uzrunāt
ziemas debesis dzestrajos rītos pret meža pamalēm raugās
tik mēmi
“man ir jāiet mājās” pusmiegā čukstu nemierīgi
man in slapji piebristi zābaki
