es aiziešu tev garām
pieskaršos mūsu esības saknēm tik viegli kā arheologa otiņa
mēs esam izdzīvojušas laikmetus
izdejojušas sevi
un vēl aizvien tavu gurnu līganums pleci trausli
un es tevi atpazītu starp tūkstošiem
noglāstītu vien ar garāmskrejošām skropstām
cik daudz pirkstu pret vilciena stiklu
straumes mūs ir aiznesušas
saltums apaudzē salnā visu izplaukušo
un mūsu biedri ir vējā
virs upēm un mūsu biedri
ir kur mūsu nav
bet atgādini man kas es
esmu smagums un zobi
un spīts
izdur savus garos pirkstus
caur manu mīksto
duļķaino esību kā rokot zemi
mēs meklējām tevi gadiem
šī pilsēta sastigst un
tevi sveicina
tev par godu pārstādām tramvaja sliedes
un vēl iedēstām
vecpilsētā kafejnīcas kādas
spēji vien nosapņot
šonakt piedzeršos par tavām ieelpām
tavu ziloņkaula krāsas flautu
tavām cigarešu dūmakām un kluso dabu
ar kirkegoru un vafeļu torti
es kā mantru zinu pieturas
braucot uz priekšpilsētu
kurā dzīvoji
iļģuciems šalko bezgalībā
līdz spilvei
mēs reiz gribējām
lai mūsu vārdos pārdēvē bulvārus
un būtu memoriāli
kur dzērām vīnu
katrā vartrūmē pa piemiņas plāksnei
un es trīsuļoju kā sajaukts ūdens
tevi ieelpojusi šajā burzmā
Nadīne
meitene kas šorīt ar apdegušu ģitāru
īrisa ziedu zagtu
liegi zilā īrisu ziedu krāsa
gaišzilā
viņas rokas ik dienu dzen caur
lielveikala kases termināli tavus svītrkodus
un naktī viņa atguļas uz
tumši zila piepūšamā matrača
kāda apdrupuša komunālā dzīvokļa kambarī
un vairs neatceras
vai ir prakse vai akadēmiskais
un vai apskauj žēlojot, mēģinot pavest
vai turot stāvus
ir rīts kad nav jāiet uz darbu
un te nu mēs stāvam
un kāds iet pēc cigaretēm
Kleitas
tu uz drēbju pakaramajiem
saliec drēbes
kā aizgājušas dzīves
tur ir gauži naiva izlaiduma kleita
un novazāta vēl viena
ar kabatiņām kurās
sakaltuši tukši lazdu rieksti
piekrastes sprunguļi
tu atkal noņem liekās skropstas
izņem auskarus
un atstāj savu seju uz mitra
vates pikuča
“tagad šajā telpā
vairs nav vērts ieslēgt gaismu”
tu sev pasaki it kā uzmundrinot
Pärnu maantee
pavisam svarīgas ir tikai dažas lietas
ūdens es saku
un ieelpot vēl
ir takas kas izved no pilsētas
bezgalīga pērnavas iela
un bezgalīgi svarīgi zināt ka šeit
šajā mirklī esmu te
esmu te un te
atzīmēt savā blociņā ielikt kartē punktu
esmu te un ir svarīgi
ka tieši šī izkārtne mani vada
esmu te un kājas kā saknes
un man viss pieder jo esmu te
esamība un tās augstprātība raugoties augšup
ne velti tu
tu un tu
mēs un jūs sadedzinājām koperniku
smiltīs ir ievilktas līnijas
kuras pārkāpjot jādod konfektes
jāskaita pantiņi
jo esmu un esi
pavisam svarīgas ir tikai dažas lietas
