Vēstule I
Paklau meitēn
Kad piespiedies vēsam autobusa stiklam
Kā gan zini ka aiz tā patiešām pastāv
Šī pilsēta un citas pilsētas kas nemīl nevienu
Tavas acis labticīgās grūž tevi postā
Tās nevar ne piesegt ne aizkrāsot
II
Meitēn
Kur gan palika
Viņš kurš skaujoties iedēsta bruģakmeni krūtīs
Tā ka pēcāk klejojot cauri zemei var izkrist
Iegaumē meža takas un neonā vizošās izeju norādes
Noderēs
Dorians Ko gan iesākt ar māksloto augstprātību jūsu sejā,
Kad jūsu smaids ir asinīs mircis plēsoņa?
Kādas kaislības šosezon modē jūsu aprindās?
Zinu, gribat būt bērnības grāmatās noskatīts tēls,
Piesūkties pilsētas izgarojumus šaubīgos bāros.
Bet jūs pats sev ticat,
Spogulī sevi atpazīstat?
Naktīs jūsu pleci smeldz alkstot pieskāriena,
jeb tomēr tos silda bezvārda skaistules suņa acīm?
Grozāties miegā, mostaties paša kliedziena modināts?
Kad salaužat sirdi - tā džinkst kā stikla glāze,
Vai tomēr nokrakšķ kā vīngliemezis?
Un ja savējo?
Drīkst Jums pieskarties?
Kāda jebkad jums ir pieskārusies?
Slepus vērojat sevi smaidot, ja izrāde izdevusies?
Iegrāmatojat savas uzvaras,
Tā noliedzot kliedzošo vienskaitli mostoties?
Tik ērti mīlēt sapju cauraustu augstprātību un rēgus.
Kad pastiepju roku noglāstīt jūsu ēnu, tik labi jūs saprotu.
Sasaukšana I
(viņa tam pusmiegā čukst) tu nedrīksti uz mani tā skatīties
elpa pārtrūkst zaļās stikla krellītes izjūk sitas krusa
pār tavām vītolu alejām putekļu pievilktiem gobelēniem
nedrīksti
vēnās verd spīguļo lava
nedrīksti
lūzt dambji aizsprosti
bangainas uguņu straumes
eļļas lampiņām piesēta Ganga sandalkoka dūmi
ģitāras stīgu nepielūdzamība tik neveikli man tie pirksti rētainas rokas
nedrīksti
lauž krūškurvi kašķīgi nīgri tauriņi
nedrīksti
II
asaras kurās neatzīties un visi sapņi (visi sapņi)
atrisuši un izbirst pa grīdu
kā kauna un mulsuma sagūstīts zvērs viņa zodu pie ceļgaliem dungo
ai ja tu ļautu (ja tu ļautu) būtu jāņtārpiņu izgaismots mežs
elpot varētu dziļi un smagi un ne jau man siltumu vajag bet es tevi sasildītu
viņa spokaini pasmaida acīs mirdzumiņš nodziest (ja vien tu ļautu)
viņa dungo un paceļot acis izstiepj roku pret naksnīgo debesi izdurot tajā vēl pāris zvaigznīšu
miglas vāli un spārnu vēdas apsveic to dzimšanu bet viņa vien nopūšas
III
tajā sapnī viņas augums bija gaismas pilns caurspīdīgs stikls
tomēr nē viņai nekad nav bijuši ne dūjas ne sikspārņa spārni
putna lidojumu viņa nosapņoja
tāpat ar tevi nenotikušo maigumu
tiltus un pilsētas marmora ziedonī
katru matiņu nosapņoja katru līniju tavā plaukstā
IV
viņa ir dūmu nokvēpušu seju
liesmu mēlēm ap potītēm melnzemes krāsotām pēdām
viņa ir burtavnīca vārdotāja zagle dzelmājiem redzokļos
kaila viņa ausumā smilgājā rasā čūsku vārdus glāstu vārdus
puišu buramos vārdus uzlasa
V
tvīkainas lietavas zvērotā maigumā miesu kapā
mirkst krūtsgalu zemenes un ir jāņogu sula uz lūpām
trīsošas lītavu urdziņas pāri gurniem aizvijas
un caur viņas vēnām artērijām līst
Daugava Dņepra Ganga Nīla
visas mazās un vidējās upītes
ieaug viņa zemē izaug no zemes
klusai varbūt jau dzisušai zvaigžņu
liesmai lūdzas izkļūt no tavu greizo spoguļu acu labirintiem
lauskas tai sadur ādu krāso smiltiņu baro zemi
top viņa zeme zem tavām kājām pazeme rūgtena
visu sakņu sargātāja
Piejaucēšana I
no visiem nezvēriem tevi visgrūtāk pieradināt
rakstīt vēstules ķīļrakstā gan uz pērnajām
gan tikko plaukušām lapām
izlūgties savu ādu
tavu nagu tavu zobu
sviedru un asiņu sāļumā smeldzošu
II
liesmainais nezvērs
tik spocīgi smaidi kad neredzu tavas acis
klusums sabūvē cietokšņus velvjotas katedrāles
dūmi varbūt ir tava cigarete varbūt ir altāris
varbūt ir Roma
kur svilstošiem matiem aizskrien meitene
brūk jumti un zirgu un cilvēku kliedzieni slāpējas liesmu rūkoņā
III
dzelmjainais nezvērs
man ir vienīgi piķa melna balss
ar ko sasaukt izsalkumu tavu
Viņam nepatīk rītausmas I
ir ikonu zilas
tintes zilas un mēļu padebešu ausmas
pienstikla dūmaka un rasas vizuļu zvaigznes
lapotņu debesīs un
šampanieša pudeļu lausku debesīs trīsuļo
tu saki tev nepatīk mirklis pirms paliek gaišs
II
gaistošs pilnmēness reibums
mācīties atpazīt tavu balsi
acu un matu nokrāsu nesteigšos
pieskārienu ķīļrakstu dzeja lāsumojas uz vaigiem
iezīmē ķepiņu ritmu pār auguma liekumiem
svelpjoši paceļas vilcieni aizejot rītausmās aizejot rietos
atver svetafori ielu satiksmju straumju vārīgās slūžas
un tu man aizpeldi asfalta palos
III
man mazai māmiņa mācīja
liesmās ilgi nedrīkstot lūkoties
par tādiem kā tu nebrīdināja
Māsiņas atnāk pēc vīrieša smaržodamas II
Zinu un apzvēru - ārsti un māsiņas šajā slimnīcā ir sajukuši.
Jūtu, un apzvēru, esmu nāvīgi slima, pārvācas manī uz dzīvi
Kaķu vecenes izspūrušiem matiem, Ofēlijas, jā, ziniet, viņas –
Ziliem, pienainiem pirkstiem un vecu ūdenskrāsu zīmētiem,
Simbolisma un drudža murgu un dīķa dūņu pilniem ziediem;
Visas pasaku princeses saindē domām par laimīgām beigām,
Korsetes, kurpītes nespiež un nenoplūst asinīm papēži viņām;
Mans ārsts tikai pieraksta, neatbild, nedod ne eitanāziju, ne zāles.
II
Skatoties baltajās sienās viņa visur vēlas salasīt zīmes –
Norādes, instrukcijas vai vismaz atkāpšanās pavēles;
Baltums ir nepielūdzams, nav ne švīkiņas, ne dzīsliņas,
Nevienas krāsu ņirbas, neviena nospieduma, un tad nu –
„Sasodīts,” viņa noelšas neprazdama piesaukt neprātu,
Nagiem uzplēst pate sev stigmas un skatīties saulē,
Un vēl teikt, ka zemādas tauriņus atlaist brīvībā gribējuse;
Gurdas un valšķīgas māsiņas atnāk pēc vīrieša smaržodamas;
III
Viņa dievojas saprotam savu slimību,
Drudža murgi tik skaidri, ka ne raudāt;
Visupirms pāragri acīs skatoties aplipa,
Pēcāk ķirši ziedēja, laikus neizārstēja;
Amputēt nevar, sirds anestēziju neizturētu,
Un pāri visām vēl viņa apdulluse skaita,
Ka visi pavasari un visi ķirši viņā saziedējuši;
Viņas ārsts slepus klepo un klusējot pieraksta;
Putni savija ligzdas Tev nevajag viņas rētas, pielūgsmi, auguma smagumu;
Rokas tik neveiklas – ne Tevi nospēlēt, ne uzzīmēt.
Vienīgi reizēm ceļoties siltumam vasaras naktīs viņa
Ziedu un smagnēju lāšu dvašā atnāks Tev miegā nopētīt seju.
Visas tavas mijkrēšļa mīļākās, atspīdumu mīļākās,
Kas vien tik ar elpu spēj noglāstīt, tad stāvēs pie loga.
Klusi viņa ieaugs sienā, pleci, krūtis un neveiklās rokas,
Pat viskija sīvuma acis pazudīs zem betona.
Vai Tu maz zināsi, ka viņa bija un bijās,
Uzziedēja, apdzisa, aizgāja dziedādama,
Līdz ar lietu pret logiem Tev klusiņām sitās;
Līdz viņai cauri izauga nātrenes, kārkli sadīga,
Putni savija ligzdas viņas tumšajos matos.
