Tu nedrīksti uz mani tā skatīties

Vēstule

I

Paklau meitēn

Kad piespiedies vēsam autobusa stiklam

Kā gan zini ka aiz tā patiešām pastāv

Šī pilsēta un citas pilsētas kas nemīl nevienu

Tavas acis labticīgās grūž tevi postā

Tās nevar ne piesegt ne aizkrāsot

II

Meitēn

Kur gan palika

Viņš kurš skaujoties iedēsta bruģakmeni krūtīs

Tā ka pēcāk klejojot cauri zemei var izkrist

Iegaumē meža takas un neonā vizošās izeju norādes

Noderēs


Dorians

Ko gan iesākt ar māksloto augstprātību jūsu sejā,

Kad jūsu smaids ir asinīs mircis plēsoņa?

Kādas kaislības šosezon modē jūsu aprindās?

Zinu, gribat būt bērnības grāmatās noskatīts tēls,

Piesūkties pilsētas izgarojumus šaubīgos bāros.

Bet jūs pats sev ticat,

Spogulī sevi atpazīstat?

Naktīs jūsu pleci smeldz alkstot pieskāriena,

jeb tomēr tos silda bezvārda skaistules suņa acīm?

Grozāties miegā, mostaties paša kliedziena modināts?

Kad salaužat sirdi - tā džinkst kā stikla glāze,

Vai tomēr nokrakšķ kā vīngliemezis?

Un ja savējo?

Drīkst Jums pieskarties?

Kāda jebkad jums ir pieskārusies?

Slepus vērojat sevi smaidot, ja izrāde izdevusies?

Iegrāmatojat savas uzvaras,

Tā noliedzot kliedzošo vienskaitli mostoties?

Tik ērti mīlēt sapju cauraustu augstprātību un rēgus.

Kad pastiepju roku noglāstīt jūsu ēnu, tik labi jūs saprotu.


Sasaukšana

I

(viņa tam pusmiegā čukst) tu nedrīksti uz mani tā skatīties

elpa pārtrūkst zaļās stikla krellītes izjūk sitas krusa

pār tavām vītolu alejām putekļu pievilktiem gobelēniem

nedrīksti

vēnās verd spīguļo lava

nedrīksti

lūzt dambji aizsprosti

bangainas uguņu straumes

eļļas lampiņām piesēta Ganga sandalkoka dūmi

ģitāras stīgu nepielūdzamība tik neveikli man tie pirksti rētainas rokas

nedrīksti

lauž krūškurvi kašķīgi nīgri tauriņi

nedrīksti

II

asaras kurās neatzīties un visi sapņi (visi sapņi)

atrisuši un izbirst pa grīdu

kā kauna un mulsuma sagūstīts zvērs viņa zodu pie ceļgaliem dungo

ai ja tu ļautu (ja tu ļautu) būtu jāņtārpiņu izgaismots mežs

elpot varētu dziļi un smagi un ne jau man siltumu vajag bet es tevi sasildītu

viņa spokaini pasmaida acīs mirdzumiņš nodziest (ja vien tu ļautu)

viņa dungo un paceļot acis izstiepj roku pret naksnīgo debesi izdurot tajā vēl pāris zvaigznīšu

miglas vāli un spārnu vēdas apsveic to dzimšanu bet viņa vien nopūšas

III

tajā sapnī viņas augums bija gaismas pilns caurspīdīgs stikls

tomēr nē viņai nekad nav bijuši ne dūjas ne sikspārņa spārni

putna lidojumu viņa nosapņoja

tāpat ar tevi nenotikušo maigumu

tiltus un pilsētas marmora ziedonī

katru matiņu nosapņoja katru līniju tavā plaukstā

IV

viņa ir dūmu nokvēpušu seju

liesmu mēlēm ap potītēm melnzemes krāsotām pēdām

viņa ir burtavnīca vārdotāja zagle dzelmājiem redzokļos

kaila viņa ausumā smilgājā rasā čūsku vārdus glāstu vārdus

puišu buramos vārdus uzlasa

V

tvīkainas lietavas zvērotā maigumā miesu kapā

mirkst krūtsgalu zemenes un ir jāņogu sula uz lūpām

trīsošas lītavu urdziņas pāri gurniem aizvijas

un caur viņas vēnām artērijām līst

Daugava Dņepra Ganga Nīla

visas mazās un vidējās upītes

ieaug viņa zemē izaug no zemes

klusai varbūt jau dzisušai zvaigžņu

liesmai lūdzas izkļūt no tavu greizo spoguļu acu labirintiem

lauskas tai sadur ādu krāso smiltiņu baro zemi

top viņa zeme zem tavām kājām pazeme rūgtena

visu sakņu sargātāja


Piejaucēšana

I

no visiem nezvēriem tevi visgrūtāk pieradināt

rakstīt vēstules ķīļrakstā gan uz pērnajām

gan tikko plaukušām lapām

izlūgties savu ādu

tavu nagu tavu zobu

sviedru un asiņu sāļumā smeldzošu

II

liesmainais nezvērs

tik spocīgi smaidi kad neredzu tavas acis

klusums sabūvē cietokšņus velvjotas katedrāles

dūmi varbūt ir tava cigarete varbūt ir altāris

varbūt ir Roma

kur svilstošiem matiem aizskrien meitene

brūk jumti un zirgu un cilvēku kliedzieni slāpējas liesmu rūkoņā

III

dzelmjainais nezvērs

man ir vienīgi piķa melna balss

ar ko sasaukt izsalkumu tavu


Viņam nepatīk rītausmas

I

ir ikonu zilas

tintes zilas un mēļu padebešu ausmas

pienstikla dūmaka un rasas vizuļu zvaigznes

lapotņu debesīs un

šampanieša pudeļu lausku debesīs trīsuļo

tu saki tev nepatīk mirklis pirms paliek gaišs

II

gaistošs pilnmēness reibums

mācīties atpazīt tavu balsi

acu un matu nokrāsu nesteigšos

pieskārienu ķīļrakstu dzeja lāsumojas uz vaigiem

iezīmē ķepiņu ritmu pār auguma liekumiem

svelpjoši paceļas vilcieni aizejot rītausmās aizejot rietos

atver svetafori ielu satiksmju straumju vārīgās slūžas

un tu man aizpeldi asfalta palos

III

man mazai māmiņa mācīja

liesmās ilgi nedrīkstot lūkoties

par tādiem kā tu nebrīdināja


Māsiņas atnāk pēc vīrieša smaržodamas

II

Zinu un apzvēru - ārsti un māsiņas šajā slimnīcā ir sajukuši.

Jūtu, un apzvēru, esmu nāvīgi slima, pārvācas manī uz dzīvi

Kaķu vecenes izspūrušiem matiem, Ofēlijas, jā, ziniet, viņas –

Ziliem, pienainiem pirkstiem un vecu ūdenskrāsu zīmētiem,

Simbolisma un drudža murgu un dīķa dūņu pilniem ziediem;

Visas pasaku princeses saindē domām par laimīgām beigām,

Korsetes, kurpītes nespiež un nenoplūst asinīm papēži viņām;

Mans ārsts tikai pieraksta, neatbild, nedod ne eitanāziju, ne zāles.

II

Skatoties baltajās sienās viņa visur vēlas salasīt zīmes –

Norādes, instrukcijas vai vismaz atkāpšanās pavēles;

Baltums ir nepielūdzams, nav ne švīkiņas, ne dzīsliņas,

Nevienas krāsu ņirbas, neviena nospieduma, un tad nu –

„Sasodīts,” viņa noelšas neprazdama piesaukt neprātu,

Nagiem uzplēst pate sev stigmas un skatīties saulē,

Un vēl teikt, ka zemādas tauriņus atlaist brīvībā gribējuse;

Gurdas un valšķīgas māsiņas atnāk pēc vīrieša smaržodamas;

III

Viņa dievojas saprotam savu slimību,

Drudža murgi tik skaidri, ka ne raudāt;

Visupirms pāragri acīs skatoties aplipa,

Pēcāk ķirši ziedēja, laikus neizārstēja;

Amputēt nevar, sirds anestēziju neizturētu,

Un pāri visām vēl viņa apdulluse skaita,

Ka visi pavasari un visi ķirši viņā saziedējuši;

Viņas ārsts slepus klepo un klusējot pieraksta;


Putni savija ligzdas

Tev nevajag viņas rētas, pielūgsmi, auguma smagumu;

Rokas tik neveiklas – ne Tevi nospēlēt, ne uzzīmēt.

Vienīgi reizēm ceļoties siltumam vasaras naktīs viņa

Ziedu un smagnēju lāšu dvašā atnāks Tev miegā nopētīt seju.

Visas tavas mijkrēšļa mīļākās, atspīdumu mīļākās,

Kas vien tik ar elpu spēj noglāstīt, tad stāvēs pie loga.

Klusi viņa ieaugs sienā, pleci, krūtis un neveiklās rokas,

Pat viskija sīvuma acis pazudīs zem betona.

Vai Tu maz zināsi, ka viņa bija un bijās,

Uzziedēja, apdzisa, aizgāja dziedādama,

Līdz ar lietu pret logiem Tev klusiņām sitās;

Līdz viņai cauri izauga nātrenes, kārkli sadīga,

Putni savija ligzdas viņas tumšajos matos.