“Everything was beautiful, and nothing hurt.”
Kurt Vonnegut
I
Saule aiz loga ieskicē bezgala trīsošus putnus.
Šie aukstie rīti, kad aiziet – neatvadīties.
Atliek vien zagt – zagt un vēl izmānīt mieru.
Notraušam pelnus – šis vairs nav mūsu ugunskurs.
II
Dzestrajos rītos mūsu vietā pamostas citi.
Ugunskuros vien pelni un apgrauzti kauli.
Drēgnā iela ielaužas telpā, kur miesa klaudzina siltumu.
Sildāmies svešu asiņu svelmē nepieradināmi.
Aizejot topam glāsmainas dūjas un tauriņi.
Spārnu putekļi iekrāso pirkstus.
III
Pārsprāgt sānā kā zīlei.
Izlīst kā šķēpa caurdurtam ūdens.
Tu neelso, ka „piepildīts”.
Vai maz svarīgs vai mazsvarīgs
Tu ar asmeni atver sev krūtis kā mirdzošu tulpi.
Tava sirds...
Tava sirds siltā un mirguļojošā
Un asinis mūsu karstās un lipīgās iegulstas šajās ielās.
Putni mūs uzknābā.
IV
Rakstot dzejoli ir ļoti svarīgi
Izmantot vārdnīcā retāk lietotos saikļus.
Un vēl –
Rakstot dzejoli cilvēki ir ļoti svarīgi.
Trinies pārpildītā tramvajā –
Ja nu nepierakstīs,
Ja nu kāds...
V
Un vai tevi nebiedē,
Ka reiz mūsu bērnībās elki
Kā krastā izdzīti vaļi
Mirs?
Smiltīs uz mirkli
Kāds iezīmēs seju, ko glāstīji,
Pirms iestājās ziema.
Mūsu ēnas būs milži
Uz māla kājām,
Mūsu ēnas būs ciklopi.
Ieelpojuši mēs satraukti atminēsimies
Sakarsušus sveķus jūlija rītā,
Sauli pāri visam.
VI
Cik gan lēti tie pārdotu mūsu ādu?
Izslietu pret saules piezibšņotu ielu kā karogu?
Tur grēku atlaižu neķītrās izkārtnes
Un tu, mans mazais, pat nenojaut,
Kādas diženas zīmes pie debesīm.
Mēs esam zvēri ar laimes zīmēm –
Liesmu mēles un kauli kā lauskas pašu maigajās miesās.
Mēs esam iekšupvērsti gliemeži.
Jā, patiesi –
Kad rasējumos nejauši ievilktie kafijas tasīšu sēpijas apļi
Pārtop planētu apveidu logos,
Mēs esam apmulsuši kā bērni savā nopietnībā.
Mūsu acu plakstiņi un sikspārņu spārni
Ir no tā paša asinsvadu cauraustā pergamenta.
Sapņos kāds nolasīs tās zīmēs no mūsu acīm.
Un ja nu kāds novilks mums ādu –
Vai līdz ar lapsām, vilkiem un aitādām spīguļosimies
Blakus grēku atlaižu vēstnešiem,
Ziediem ar ciparnīcām?
VII
Kaķim ir milzu acis – vējlukturi –
Pa šo aso lietusgāzi
Kā sodrēju krēslu
Vērmeļu rūgtu.
Un vai nav kauna pirkstiem?
Tie ieaug it visā ar saknēm –
Baltie, lunkanie.
Bet kaķim ir ķepas kā mākoņu grēdas.
VIII
Uz nakti man gribas ēst sniegu
Saujām ieliektām kā kallu ziedu tūtiņām.
Mazas dzīsliņas maigā laškrāsā
Kā marmora straumīšu tīklojums.
Sūrstošu muti mirdzošu aizdrīvēt slāpes,
Aizpildīt tumsiņu.
bezvainīgās ieņemšanas nakts
Santa Skujiņa
"...the language of love letters is the same as suicide notes..." (Courtney Love)
+
netīša kustība iznīcina pasaules
elpa aiztur viesuļvētras
skatiens iesāņus
ceļas nogāzes vēzējas spārni
viss ir atvērts
straumēm dzīslojumi sniedz norādes JĀ TIEŠI ŠEIT
tu grēkosi tev būs bail
dzīvība plauks turpat sulojošiem ķekariem
atvēzieni klupieni debešķā asins
mirdzošas smiltis ceļgalos rubīni liesmainos staros
+
daniels dejo ar lauvām zvaigznāju lauskās
gaismu caurauž asins lāsītes
asinīs plakstiņos gaisma
un mūzika laužas lejup no sfērām
kamēr ielās automašīnu straumes sastrēgst
atklājot indes pilienus plaušās
paceļās zilgana dūmaka
viņa acis ir horizonta nepanesamā gaisma
lūpas tuksneša aka
bābeles glāsmainie zvēri
daniels paceļ skatienu
satraukti nošalc tūkstošiem spārnu
+
stāvgrūdām pilni tramvaji
mēs esam kājāmgājēji aristokrāti
+
veronika māca tev būs dejot ja reibt
dalīties maizē ar visiem kam debesis acīs
viņa ir bērns rožainām pēdiņām viņa ir krūmāju pavēņi viņa
ir glāsmaini savvaļas kaķi dzintara acīm viņa
ir lietus pār jūru
tējas garaiņi
veronika
veronika māca tev būs
un kad būs nebūs vienam
un tev būs dalīties
veronika
viņa ir vīns no pudeles kakliņa
viņa ir AB rēzus negatīvs
viņa
+
cigarešu dūmaka bāros mani svētī
+
un kas notiek to sekundi
kad samirkšķini acis
priekšmeti lēnām pārvietojas
+
kāds vīrs mēnessērdzīgi klīst stāvlaukumā
kadrējumā no augšas viņu ierāmē lietus
smagiem belzieniem zīmēdams reljefas zvaigznītes asfaltā
jūs nemaz nezinat pēc gada būs pasaules gals viņš klaigā
nervozi trīsuļo laternas
08.12.2010
džons lenons ir miris
šī ir bezvainīgās ieņemšanas nakts
un visas dziesmas ir minorā
mani pirksti pāraug ar kauliem
pāraug ar ķirzakas zvīņu
pa griestu plaisām iemirdz svešāda gaismas
"...the language of love letters is the same as suicide notes..." (Courtney Love)
+
netīša kustība iznīcina pasaules
elpa aiztur viesuļvētras
skatiens iesāņus
ceļas nogāzes vēzējas spārni
viss ir atvērts
straumēm dzīslojumi sniedz norādes JĀ TIEŠI ŠEIT
tu grēkosi tev būs bail
dzīvība plauks turpat sulojošiem ķekariem
atvēzieni klupieni debešķā asins
mirdzošas smiltis ceļgalos rubīni liesmainos staros
+
daniels dejo ar lauvām zvaigznāju lauskās
gaismu caurauž asins lāsītes
asinīs plakstiņos gaisma
un mūzika laužas lejup no sfērām
kamēr ielās automašīnu straumes sastrēgst
atklājot indes pilienus plaušās
paceļās zilgana dūmaka
viņa acis ir horizonta nepanesamā gaisma
lūpas tuksneša aka
bābeles glāsmainie zvēri
daniels paceļ skatienu
satraukti nošalc tūkstošiem spārnu
+
stāvgrūdām pilni tramvaji
mēs esam kājāmgājēji aristokrāti
+
veronika māca tev būs dejot ja reibt
dalīties maizē ar visiem kam debesis acīs
viņa ir bērns rožainām pēdiņām viņa ir krūmāju pavēņi viņa
ir glāsmaini savvaļas kaķi dzintara acīm viņa
ir lietus pār jūru
tējas garaiņi
veronika
veronika māca tev būs
un kad būs nebūs vienam
un tev būs dalīties
veronika
viņa ir vīns no pudeles kakliņa
viņa ir AB rēzus negatīvs
viņa
+
cigarešu dūmaka bāros mani svētī
+
un kas notiek to sekundi
kad samirkšķini acis
priekšmeti lēnām pārvietojas
+
kāds vīrs mēnessērdzīgi klīst stāvlaukumā
kadrējumā no augšas viņu ierāmē lietus
smagiem belzieniem zīmēdams reljefas zvaigznītes asfaltā
jūs nemaz nezinat pēc gada būs pasaules gals viņš klaigā
nervozi trīsuļo laternas
08.12.2010
džons lenons ir miris
šī ir bezvainīgās ieņemšanas nakts
un visas dziesmas ir minorā
mani pirksti pāraug ar kauliem
pāraug ar ķirzakas zvīņu
pa griestu plaisām iemirdz svešāda gaismas
Tu nedrīksti uz mani tā skatīties
Vēstule
I
Paklau meitēn
Kad piespiedies vēsam autobusa stiklam
Kā gan zini ka aiz tā patiešām pastāv
Šī pilsēta un citas pilsētas kas nemīl nevienu
Tavas acis labticīgās grūž tevi postā
Tās nevar ne piesegt ne aizkrāsot
II
Meitēn
Kur gan palika
Viņš kurš skaujoties iedēsta bruģakmeni krūtīs
Tā ka pēcāk klejojot cauri zemei var izkrist
Iegaumē meža takas un neonā vizošās izeju norādes
Noderēs
Dorians
Ko gan iesākt ar māksloto augstprātību jūsu sejā,
Kad jūsu smaids ir asinīs mircis plēsoņa?
Kādas kaislības šosezon modē jūsu aprindās?
Zinu, gribat būt bērnības grāmatās noskatīts tēls,
Piesūkties pilsētas izgarojumus šaubīgos bāros.
Bet jūs pats sev ticat,
Spogulī sevi atpazīstat?
Naktīs jūsu pleci smeldz alkstot pieskāriena,
jeb tomēr tos silda bezvārda skaistules suņa acīm?
Grozāties miegā, mostaties paša kliedziena modināts?
Kad salaužat sirdi - tā džinkst kā stikla glāze,
Vai tomēr nokrakšķ kā vīngliemezis?
Un ja savējo?
Drīkst Jums pieskarties?
Kāda jebkad jums ir pieskārusies?
Slepus vērojat sevi smaidot, ja izrāde izdevusies?
Iegrāmatojat savas uzvaras,
Tā noliedzot kliedzošo vienskaitli mostoties?
Tik ērti mīlēt sapju cauraustu augstprātību un rēgus.
Kad pastiepju roku noglāstīt jūsu ēnu, tik labi jūs saprotu.
Sasaukšana
I
(viņa tam pusmiegā čukst) tu nedrīksti uz mani tā skatīties
elpa pārtrūkst zaļās stikla krellītes izjūk sitas krusa
pār tavām vītolu alejām putekļu pievilktiem gobelēniem
nedrīksti
vēnās verd spīguļo lava
nedrīksti
lūzt dambji aizsprosti
bangainas uguņu straumes
eļļas lampiņām piesēta Ganga sandalkoka dūmi
ģitāras stīgu nepielūdzamība tik neveikli man tie pirksti rētainas rokas
nedrīksti
lauž krūškurvi kašķīgi nīgri tauriņi
nedrīksti
II
asaras kurās neatzīties un visi sapņi (visi sapņi)
atrisuši un izbirst pa grīdu
kā kauna un mulsuma sagūstīts zvērs viņa zodu pie ceļgaliem dungo
ai ja tu ļautu (ja tu ļautu) būtu jāņtārpiņu izgaismots mežs
elpot varētu dziļi un smagi un ne jau man siltumu vajag bet es tevi sasildītu
viņa spokaini pasmaida acīs mirdzumiņš nodziest (ja vien tu ļautu)
viņa dungo un paceļot acis izstiepj roku pret naksnīgo debesi izdurot tajā vēl pāris zvaigznīšu
miglas vāli un spārnu vēdas apsveic to dzimšanu bet viņa vien nopūšas
III
tajā sapnī viņas augums bija gaismas pilns caurspīdīgs stikls
tomēr nē viņai nekad nav bijuši ne dūjas ne sikspārņa spārni
putna lidojumu viņa nosapņoja
tāpat ar tevi nenotikušo maigumu
tiltus un pilsētas marmora ziedonī
katru matiņu nosapņoja katru līniju tavā plaukstā
IV
viņa ir dūmu nokvēpušu seju
liesmu mēlēm ap potītēm melnzemes krāsotām pēdām
viņa ir burtavnīca vārdotāja zagle dzelmājiem redzokļos
kaila viņa ausumā smilgājā rasā čūsku vārdus glāstu vārdus
puišu buramos vārdus uzlasa
V
tvīkainas lietavas zvērotā maigumā miesu kapā
mirkst krūtsgalu zemenes un ir jāņogu sula uz lūpām
trīsošas lītavu urdziņas pāri gurniem aizvijas
un caur viņas vēnām artērijām līst
Daugava Dņepra Ganga Nīla
visas mazās un vidējās upītes
ieaug viņa zemē izaug no zemes
klusai varbūt jau dzisušai zvaigžņu
liesmai lūdzas izkļūt no tavu greizo spoguļu acu labirintiem
lauskas tai sadur ādu krāso smiltiņu baro zemi
top viņa zeme zem tavām kājām pazeme rūgtena
visu sakņu sargātāja
Piejaucēšana
I
no visiem nezvēriem tevi visgrūtāk pieradināt
rakstīt vēstules ķīļrakstā gan uz pērnajām
gan tikko plaukušām lapām
izlūgties savu ādu
tavu nagu tavu zobu
sviedru un asiņu sāļumā smeldzošu
II
liesmainais nezvērs
tik spocīgi smaidi kad neredzu tavas acis
klusums sabūvē cietokšņus velvjotas katedrāles
dūmi varbūt ir tava cigarete varbūt ir altāris
varbūt ir Roma
kur svilstošiem matiem aizskrien meitene
brūk jumti un zirgu un cilvēku kliedzieni slāpējas liesmu rūkoņā
III
dzelmjainais nezvērs
man ir vienīgi piķa melna balss
ar ko sasaukt izsalkumu tavu
Viņam nepatīk rītausmas
I
ir ikonu zilas
tintes zilas un mēļu padebešu ausmas
pienstikla dūmaka un rasas vizuļu zvaigznes
lapotņu debesīs un
šampanieša pudeļu lausku debesīs trīsuļo
tu saki tev nepatīk mirklis pirms paliek gaišs
II
gaistošs pilnmēness reibums
mācīties atpazīt tavu balsi
acu un matu nokrāsu nesteigšos
pieskārienu ķīļrakstu dzeja lāsumojas uz vaigiem
iezīmē ķepiņu ritmu pār auguma liekumiem
svelpjoši paceļas vilcieni aizejot rītausmās aizejot rietos
atver svetafori ielu satiksmju straumju vārīgās slūžas
un tu man aizpeldi asfalta palos
III
man mazai māmiņa mācīja
liesmās ilgi nedrīkstot lūkoties
par tādiem kā tu nebrīdināja
Māsiņas atnāk pēc vīrieša smaržodamas
II
Zinu un apzvēru - ārsti un māsiņas šajā slimnīcā ir sajukuši.
Jūtu, un apzvēru, esmu nāvīgi slima, pārvācas manī uz dzīvi
Kaķu vecenes izspūrušiem matiem, Ofēlijas, jā, ziniet, viņas –
Ziliem, pienainiem pirkstiem un vecu ūdenskrāsu zīmētiem,
Simbolisma un drudža murgu un dīķa dūņu pilniem ziediem;
Visas pasaku princeses saindē domām par laimīgām beigām,
Korsetes, kurpītes nespiež un nenoplūst asinīm papēži viņām;
Mans ārsts tikai pieraksta, neatbild, nedod ne eitanāziju, ne zāles.
II
Skatoties baltajās sienās viņa visur vēlas salasīt zīmes –
Norādes, instrukcijas vai vismaz atkāpšanās pavēles;
Baltums ir nepielūdzams, nav ne švīkiņas, ne dzīsliņas,
Nevienas krāsu ņirbas, neviena nospieduma, un tad nu –
„Sasodīts,” viņa noelšas neprazdama piesaukt neprātu,
Nagiem uzplēst pate sev stigmas un skatīties saulē,
Un vēl teikt, ka zemādas tauriņus atlaist brīvībā gribējuse;
Gurdas un valšķīgas māsiņas atnāk pēc vīrieša smaržodamas;
III
Viņa dievojas saprotam savu slimību,
Drudža murgi tik skaidri, ka ne raudāt;
Visupirms pāragri acīs skatoties aplipa,
Pēcāk ķirši ziedēja, laikus neizārstēja;
Amputēt nevar, sirds anestēziju neizturētu,
Un pāri visām vēl viņa apdulluse skaita,
Ka visi pavasari un visi ķirši viņā saziedējuši;
Viņas ārsts slepus klepo un klusējot pieraksta;
Putni savija ligzdas
Tev nevajag viņas rētas, pielūgsmi, auguma smagumu;
Rokas tik neveiklas – ne Tevi nospēlēt, ne uzzīmēt.
Vienīgi reizēm ceļoties siltumam vasaras naktīs viņa
Ziedu un smagnēju lāšu dvašā atnāks Tev miegā nopētīt seju.
Visas tavas mijkrēšļa mīļākās, atspīdumu mīļākās,
Kas vien tik ar elpu spēj noglāstīt, tad stāvēs pie loga.
Klusi viņa ieaugs sienā, pleci, krūtis un neveiklās rokas,
Pat viskija sīvuma acis pazudīs zem betona.
Vai Tu maz zināsi, ka viņa bija un bijās,
Uzziedēja, apdzisa, aizgāja dziedādama,
Līdz ar lietu pret logiem Tev klusiņām sitās;
Līdz viņai cauri izauga nātrenes, kārkli sadīga,
Putni savija ligzdas viņas tumšajos matos.
I
Paklau meitēn
Kad piespiedies vēsam autobusa stiklam
Kā gan zini ka aiz tā patiešām pastāv
Šī pilsēta un citas pilsētas kas nemīl nevienu
Tavas acis labticīgās grūž tevi postā
Tās nevar ne piesegt ne aizkrāsot
II
Meitēn
Kur gan palika
Viņš kurš skaujoties iedēsta bruģakmeni krūtīs
Tā ka pēcāk klejojot cauri zemei var izkrist
Iegaumē meža takas un neonā vizošās izeju norādes
Noderēs
Dorians
Ko gan iesākt ar māksloto augstprātību jūsu sejā,
Kad jūsu smaids ir asinīs mircis plēsoņa?
Kādas kaislības šosezon modē jūsu aprindās?
Zinu, gribat būt bērnības grāmatās noskatīts tēls,
Piesūkties pilsētas izgarojumus šaubīgos bāros.
Bet jūs pats sev ticat,
Spogulī sevi atpazīstat?
Naktīs jūsu pleci smeldz alkstot pieskāriena,
jeb tomēr tos silda bezvārda skaistules suņa acīm?
Grozāties miegā, mostaties paša kliedziena modināts?
Kad salaužat sirdi - tā džinkst kā stikla glāze,
Vai tomēr nokrakšķ kā vīngliemezis?
Un ja savējo?
Drīkst Jums pieskarties?
Kāda jebkad jums ir pieskārusies?
Slepus vērojat sevi smaidot, ja izrāde izdevusies?
Iegrāmatojat savas uzvaras,
Tā noliedzot kliedzošo vienskaitli mostoties?
Tik ērti mīlēt sapju cauraustu augstprātību un rēgus.
Kad pastiepju roku noglāstīt jūsu ēnu, tik labi jūs saprotu.
Sasaukšana
I
(viņa tam pusmiegā čukst) tu nedrīksti uz mani tā skatīties
elpa pārtrūkst zaļās stikla krellītes izjūk sitas krusa
pār tavām vītolu alejām putekļu pievilktiem gobelēniem
nedrīksti
vēnās verd spīguļo lava
nedrīksti
lūzt dambji aizsprosti
bangainas uguņu straumes
eļļas lampiņām piesēta Ganga sandalkoka dūmi
ģitāras stīgu nepielūdzamība tik neveikli man tie pirksti rētainas rokas
nedrīksti
lauž krūškurvi kašķīgi nīgri tauriņi
nedrīksti
II
asaras kurās neatzīties un visi sapņi (visi sapņi)
atrisuši un izbirst pa grīdu
kā kauna un mulsuma sagūstīts zvērs viņa zodu pie ceļgaliem dungo
ai ja tu ļautu (ja tu ļautu) būtu jāņtārpiņu izgaismots mežs
elpot varētu dziļi un smagi un ne jau man siltumu vajag bet es tevi sasildītu
viņa spokaini pasmaida acīs mirdzumiņš nodziest (ja vien tu ļautu)
viņa dungo un paceļot acis izstiepj roku pret naksnīgo debesi izdurot tajā vēl pāris zvaigznīšu
miglas vāli un spārnu vēdas apsveic to dzimšanu bet viņa vien nopūšas
III
tajā sapnī viņas augums bija gaismas pilns caurspīdīgs stikls
tomēr nē viņai nekad nav bijuši ne dūjas ne sikspārņa spārni
putna lidojumu viņa nosapņoja
tāpat ar tevi nenotikušo maigumu
tiltus un pilsētas marmora ziedonī
katru matiņu nosapņoja katru līniju tavā plaukstā
IV
viņa ir dūmu nokvēpušu seju
liesmu mēlēm ap potītēm melnzemes krāsotām pēdām
viņa ir burtavnīca vārdotāja zagle dzelmājiem redzokļos
kaila viņa ausumā smilgājā rasā čūsku vārdus glāstu vārdus
puišu buramos vārdus uzlasa
V
tvīkainas lietavas zvērotā maigumā miesu kapā
mirkst krūtsgalu zemenes un ir jāņogu sula uz lūpām
trīsošas lītavu urdziņas pāri gurniem aizvijas
un caur viņas vēnām artērijām līst
Daugava Dņepra Ganga Nīla
visas mazās un vidējās upītes
ieaug viņa zemē izaug no zemes
klusai varbūt jau dzisušai zvaigžņu
liesmai lūdzas izkļūt no tavu greizo spoguļu acu labirintiem
lauskas tai sadur ādu krāso smiltiņu baro zemi
top viņa zeme zem tavām kājām pazeme rūgtena
visu sakņu sargātāja
Piejaucēšana
I
no visiem nezvēriem tevi visgrūtāk pieradināt
rakstīt vēstules ķīļrakstā gan uz pērnajām
gan tikko plaukušām lapām
izlūgties savu ādu
tavu nagu tavu zobu
sviedru un asiņu sāļumā smeldzošu
II
liesmainais nezvērs
tik spocīgi smaidi kad neredzu tavas acis
klusums sabūvē cietokšņus velvjotas katedrāles
dūmi varbūt ir tava cigarete varbūt ir altāris
varbūt ir Roma
kur svilstošiem matiem aizskrien meitene
brūk jumti un zirgu un cilvēku kliedzieni slāpējas liesmu rūkoņā
III
dzelmjainais nezvērs
man ir vienīgi piķa melna balss
ar ko sasaukt izsalkumu tavu
Viņam nepatīk rītausmas
I
ir ikonu zilas
tintes zilas un mēļu padebešu ausmas
pienstikla dūmaka un rasas vizuļu zvaigznes
lapotņu debesīs un
šampanieša pudeļu lausku debesīs trīsuļo
tu saki tev nepatīk mirklis pirms paliek gaišs
II
gaistošs pilnmēness reibums
mācīties atpazīt tavu balsi
acu un matu nokrāsu nesteigšos
pieskārienu ķīļrakstu dzeja lāsumojas uz vaigiem
iezīmē ķepiņu ritmu pār auguma liekumiem
svelpjoši paceļas vilcieni aizejot rītausmās aizejot rietos
atver svetafori ielu satiksmju straumju vārīgās slūžas
un tu man aizpeldi asfalta palos
III
man mazai māmiņa mācīja
liesmās ilgi nedrīkstot lūkoties
par tādiem kā tu nebrīdināja
Māsiņas atnāk pēc vīrieša smaržodamas
II
Zinu un apzvēru - ārsti un māsiņas šajā slimnīcā ir sajukuši.
Jūtu, un apzvēru, esmu nāvīgi slima, pārvācas manī uz dzīvi
Kaķu vecenes izspūrušiem matiem, Ofēlijas, jā, ziniet, viņas –
Ziliem, pienainiem pirkstiem un vecu ūdenskrāsu zīmētiem,
Simbolisma un drudža murgu un dīķa dūņu pilniem ziediem;
Visas pasaku princeses saindē domām par laimīgām beigām,
Korsetes, kurpītes nespiež un nenoplūst asinīm papēži viņām;
Mans ārsts tikai pieraksta, neatbild, nedod ne eitanāziju, ne zāles.
II
Skatoties baltajās sienās viņa visur vēlas salasīt zīmes –
Norādes, instrukcijas vai vismaz atkāpšanās pavēles;
Baltums ir nepielūdzams, nav ne švīkiņas, ne dzīsliņas,
Nevienas krāsu ņirbas, neviena nospieduma, un tad nu –
„Sasodīts,” viņa noelšas neprazdama piesaukt neprātu,
Nagiem uzplēst pate sev stigmas un skatīties saulē,
Un vēl teikt, ka zemādas tauriņus atlaist brīvībā gribējuse;
Gurdas un valšķīgas māsiņas atnāk pēc vīrieša smaržodamas;
III
Viņa dievojas saprotam savu slimību,
Drudža murgi tik skaidri, ka ne raudāt;
Visupirms pāragri acīs skatoties aplipa,
Pēcāk ķirši ziedēja, laikus neizārstēja;
Amputēt nevar, sirds anestēziju neizturētu,
Un pāri visām vēl viņa apdulluse skaita,
Ka visi pavasari un visi ķirši viņā saziedējuši;
Viņas ārsts slepus klepo un klusējot pieraksta;
Putni savija ligzdas
Tev nevajag viņas rētas, pielūgsmi, auguma smagumu;
Rokas tik neveiklas – ne Tevi nospēlēt, ne uzzīmēt.
Vienīgi reizēm ceļoties siltumam vasaras naktīs viņa
Ziedu un smagnēju lāšu dvašā atnāks Tev miegā nopētīt seju.
Visas tavas mijkrēšļa mīļākās, atspīdumu mīļākās,
Kas vien tik ar elpu spēj noglāstīt, tad stāvēs pie loga.
Klusi viņa ieaugs sienā, pleci, krūtis un neveiklās rokas,
Pat viskija sīvuma acis pazudīs zem betona.
Vai Tu maz zināsi, ka viņa bija un bijās,
Uzziedēja, apdzisa, aizgāja dziedādama,
Līdz ar lietu pret logiem Tev klusiņām sitās;
Līdz viņai cauri izauga nātrenes, kārkli sadīga,
Putni savija ligzdas viņas tumšajos matos.
ACIS NEAIZLIEDZAMĀS ACIS
+
kārtējais bezvārda dzejolis ar iesākumu “šonakt”
kārtējais dzejolis iesākas šonakt
ar vārdiem šonakt
es gulēšu netīrām pēdām baltajos palagos
sapņošu kā vienā pazemes galerijā
skudras grauž cukurgrauda mošejas maketu
acu plakstiņi tieksies vaigu virzienā
sakļausies ap sapni kā venēras mušķērāja zaļās skropstas
tur būs būt asins lāsītēm kaķēnu nagiem
pašiem kaķēniem dunduru dunai odu spindzoņai
kasot uzlauztai ādai melniem asniem ap potīti
krēmkrāsas plāksteriem tintei uz spilvena
un kārtējam bezvārda dzejolim citam dzejolim
ar iesākumu šonakt
+
viss ir tik šķietami tūkstošgadīgs
tava zaļacu pamošanās
lapotnēs aizkaru mežģīnēs vizmo
nodžinkst tasītes un basās pēdas pār paklāju
dvesmo tēja pēc sveķiem un elfu sargāta meža
tumsas un puskrēslas
maziem lukturīšiem
jāņtārpiņiem
švīkainām varavīksnenēm
+
atcerieties ka vilcienu uzreiz nevar apstādināt
anonīma diktores balss skan vagonā klaudzoņa šūpas
jūrmalas priedes satumst
satumst seja atspulgā satumst un
kaut kur mājās gaida vecs vācu aitu suns
un ir bērni pusnaktī kam nav kur iet
ir visādi dzēruši ceļinieki ir gaismiņas ir garaiņi
ir parks pie prezidenta pils ir kafija
ir atvēršanās ir pašgatavoti auskari
mūza alise
ir rētas kā acis uz līdzjūtību
ir cimbalas ģitāras
sarkano lukturu kvartāli
ir tāds kā apsolījums
debesīs piena ceļš
+
tavas acis neaizliedzamās acis
gremdēsimies ledājos svešu planētu jūrās
šķaidīsim indi un kausēsim stiklu tās meklējot
neatradīsim tās ne versmainās degošas gāzes zvaigznēs
ne glancētās žurnālu bildītēs
mirkli šķitīs tās redzamas kāda mazuļa zilajās acīs
ar zelta zvaigznīti vidū
viņš mēģinās pirkstos satvert sauli un
sabīsies no sava tēva zvērīgajiem smiekliem
šķitums satrūks kā tūkstotis stikla pērlīšu
zeltītu zvaigznīšu
šķīstot zem kājām
pēdas iekrāsos sarkanu smilti un atbalsosies ka
šaipus zvaigznēm neatrast acis
tavas neaizliedzamās acis
+
ainavu aiz loga sijā un kāš aizkaru mežģīnes
caur baltiem ziediem vijumu neilona lāstekām
caur pavedienu pavedieniem tā
ka ne dzelzceļa stacija ne ceļš ne izkārtnes
ne meži ne saule ne debess nav redzami
un tad pasaule bilžu grāmatās
enciklopēdijās
pasaule dzejā
mītos par pavērtiem logiem
logiem bez aizkariem
+
dzeguzēna mugura sudraba skudriņas
zila kā omes cukurtrauks atveras debess
dzīslas pa plaukstām saplaukst par ķeltiskiem kokiem
klinšu elfi dudina vilina caur sūnām vilnām purva akačiem
oglīšu acīm brūnām acīm suņa acīm rudas trūdzemes acīm
žužina nu vai spēsi spēsi iet
baltajām marmora krūtīm pret bangām
bet varbūt atkal tev atkal būs kauns
[smaila mēlīte pazib]
I
varbūt tavs pieskāriens satrauc papīra dzīsliņas
gluži kā tavas acis rītausmu atver kā
spriegotu atsperi skarainu mimozu
dārzā pie mūra
rakstīt tu māki vien par pusnomodu un
reibumu un dari to krapjainām kustībām
aprautiem lokiem kā taurenis noplēstu spārnu
II
varbūt izsalkumā un aukstumā
zeltaini trūdošās rudens novakarēs
pogu vārīgos striķīšos
varbūt
visos tavos lauztajos locekļos plēstajā ādā
veras un atveras vārdi kā precīzi
dūrieni
vārdi kā bākas un maldugunis
varbūt tas ir vien mulsums vērojot
atspulgus slīdošo ainavu zīmes un izkārtnes
klusumu iedēstot atmiņā stingumu sāpēs
kārtējais bezvārda dzejolis ar iesākumu “šonakt”
kārtējais dzejolis iesākas šonakt
ar vārdiem šonakt
es gulēšu netīrām pēdām baltajos palagos
sapņošu kā vienā pazemes galerijā
skudras grauž cukurgrauda mošejas maketu
acu plakstiņi tieksies vaigu virzienā
sakļausies ap sapni kā venēras mušķērāja zaļās skropstas
tur būs būt asins lāsītēm kaķēnu nagiem
pašiem kaķēniem dunduru dunai odu spindzoņai
kasot uzlauztai ādai melniem asniem ap potīti
krēmkrāsas plāksteriem tintei uz spilvena
un kārtējam bezvārda dzejolim citam dzejolim
ar iesākumu šonakt
+
viss ir tik šķietami tūkstošgadīgs
tava zaļacu pamošanās
lapotnēs aizkaru mežģīnēs vizmo
nodžinkst tasītes un basās pēdas pār paklāju
dvesmo tēja pēc sveķiem un elfu sargāta meža
tumsas un puskrēslas
maziem lukturīšiem
jāņtārpiņiem
švīkainām varavīksnenēm
+
atcerieties ka vilcienu uzreiz nevar apstādināt
anonīma diktores balss skan vagonā klaudzoņa šūpas
jūrmalas priedes satumst
satumst seja atspulgā satumst un
kaut kur mājās gaida vecs vācu aitu suns
un ir bērni pusnaktī kam nav kur iet
ir visādi dzēruši ceļinieki ir gaismiņas ir garaiņi
ir parks pie prezidenta pils ir kafija
ir atvēršanās ir pašgatavoti auskari
mūza alise
ir rētas kā acis uz līdzjūtību
ir cimbalas ģitāras
sarkano lukturu kvartāli
ir tāds kā apsolījums
debesīs piena ceļš
+
tavas acis neaizliedzamās acis
gremdēsimies ledājos svešu planētu jūrās
šķaidīsim indi un kausēsim stiklu tās meklējot
neatradīsim tās ne versmainās degošas gāzes zvaigznēs
ne glancētās žurnālu bildītēs
mirkli šķitīs tās redzamas kāda mazuļa zilajās acīs
ar zelta zvaigznīti vidū
viņš mēģinās pirkstos satvert sauli un
sabīsies no sava tēva zvērīgajiem smiekliem
šķitums satrūks kā tūkstotis stikla pērlīšu
zeltītu zvaigznīšu
šķīstot zem kājām
pēdas iekrāsos sarkanu smilti un atbalsosies ka
šaipus zvaigznēm neatrast acis
tavas neaizliedzamās acis
+
ainavu aiz loga sijā un kāš aizkaru mežģīnes
caur baltiem ziediem vijumu neilona lāstekām
caur pavedienu pavedieniem tā
ka ne dzelzceļa stacija ne ceļš ne izkārtnes
ne meži ne saule ne debess nav redzami
un tad pasaule bilžu grāmatās
enciklopēdijās
pasaule dzejā
mītos par pavērtiem logiem
logiem bez aizkariem
+
dzeguzēna mugura sudraba skudriņas
zila kā omes cukurtrauks atveras debess
dzīslas pa plaukstām saplaukst par ķeltiskiem kokiem
klinšu elfi dudina vilina caur sūnām vilnām purva akačiem
oglīšu acīm brūnām acīm suņa acīm rudas trūdzemes acīm
žužina nu vai spēsi spēsi iet
baltajām marmora krūtīm pret bangām
bet varbūt atkal tev atkal būs kauns
[smaila mēlīte pazib]
I
varbūt tavs pieskāriens satrauc papīra dzīsliņas
gluži kā tavas acis rītausmu atver kā
spriegotu atsperi skarainu mimozu
dārzā pie mūra
rakstīt tu māki vien par pusnomodu un
reibumu un dari to krapjainām kustībām
aprautiem lokiem kā taurenis noplēstu spārnu
II
varbūt izsalkumā un aukstumā
zeltaini trūdošās rudens novakarēs
pogu vārīgos striķīšos
varbūt
visos tavos lauztajos locekļos plēstajā ādā
veras un atveras vārdi kā precīzi
dūrieni
vārdi kā bākas un maldugunis
varbūt tas ir vien mulsums vērojot
atspulgus slīdošo ainavu zīmes un izkārtnes
klusumu iedēstot atmiņā stingumu sāpēs
basa stīga
+
tu esi basa stīga neredzama
un basa maziņa pa zāli
tu esi kaķa šūpulis
+
tas ir tik neticami
kā tavs mugurkauls izliecas
lokā ap sauli
acu vižņi āda mežonīgi karstā
šorīt tavu augšāmcelšanos
vēroju vienīgi es un kaijas
kas nesaprot
sniegpulkstenītes vēl tikai sapņo
par pacelšanos
karogu masti vējā cenšas izlūgties
savu pacelšanos
tik vien tu izslējies
vēl neatvērtajā rītausmā
vēl neizlijušajā gaismā
+
rītausmā tavā zvaigznē ceriņi violeti koraļļu pirkstiņi
skropstu un vijoļu sašvīkāts gaiss
mēs atnāksim pa vienu gaišu staru
aiziesim pa dūmu strēli
zemei mūsu nepietrūks
un visdīvainākā sastapšanās būs vien nosapņotās krāsas
un atmiņās aijātā mūzika dzisušos pirkstos
+
kad ir tušas plūdlīnijas zvīņainas rokas
trūkstošas stīgas iesāņus mati pār acīm
tu smīni
drēgns bruģis un lapotnē šalkas
[rakstīt]
to pašu
kopš padsmitiem kopš
neatgriežamiem žetonvakariem kopš
pinnēm
un ar es
vairs negribu
negribu
neatgriežamo šonakt un šeit
+
neatceros kad solījos būt
tavs visdīvainākais cirka zvēriņš
tavs saitītē vadāmais tautām rādāmais
viss ir tik sajucis
gaisma plūst no neatpazītiem kausiem
un tevī un manī ir bābele
vientuļnieku celles un nospriegoti vadi
kuros šķietami dzīvojam
[ir]
telegrāfa kods un morzes ābece
kurā caur viltus signāliem izsit
skaidru kā akmenī cirstu sos
[nav]
tumšu kā miegs egļu mežu
un saules
kas nededzina
[varbūt]
šī ir vien dunoņa
aizritot pēdējiem
smilšu pulksteņa graudiem
+
tonakt es negulēju
vārdu adatiņas pēdās lauskiņas
visās rētās kas vaļā vaļā kā acu plaksti
+
Tikmēr matu krāsa pil pa pleciem
Āda pāraug pelēkām dzīsliņām vizošām taciņām
Zini vecmāmiņai Sēlijā bija balts plastmasas pulkstenis
Tikšķoši dunoši tas biedēja zemesvēzīti
Un arī tolaik es nelabprāt gulēju
Slapjiem matiem
Pusnaktī zemenes ar pienu
Pazuda elektrība bet bija mirdzošā
Vasaras debess un sanošie sienāži
Dzirnakmens bēniņos
Maziņa baskāje es
+
ziema ir pārāk ilga kā jau ik gadu
sapņos man parīzes katakombas
un elpojoša elpojoša tā krēsla
ķēmi ērmi un vampīra vizošie zobi
visi mēs maziņi bijām reiz lieli
un es loku tavu vārdu [ai galotnīte koksnainā]
sakne gallos un ķeltos
stumbrs bez zariem
+
banāli klepojot diloņa asinis banāli elpojot
un nodrāzti kā šķībi krusti grāvjos žīdu kapi
krustdūrienā kanāli uz delmiem un publika
izsvilpj asini skatuves dēļos
un izdilstam saulgriežos drūpošos iežos kā
raupjie papēži potīšu trauslums un ceļš
+
čirkstoši paipalu olu raibuma akmentiņi
varbūt dīgs metāla ziedi lausku lapām
varbūt pūķi šķilsies
piešķils uguni zālei un niedrēm kāpās
nezinu patiesāk redz, kad ir tuvu vai tālu
miglā apveidi degungals smiltē
graboši čirkstoši aizput tai saulē
un lai cik tas banāli vilnis nolaiza
atstātās pēdas
un taureņi izlok tās sausas
+
Kas būsi tu klintāju iekarotāja ar
Pērnajām lapām un zāli pie zolēm
Kas būsi tu kapu mirte vērptā
Klimsti pa tumsieni pazarēs pievarēs rudeņu
Saltums un aiztreji mēneši mazi un
Apaļi augšā pa kreisi
Gludena dusēsi elpojot trūdošo lapu
Ābolu zīļu un salduma samagonu no
Lāmām un briežu aspirīnu
Vēl tikai mazliet un tās vēnas ir
Brūkleņu saknītes baltas
Vēl tikai mazliet
+
antracīta velves rasojas kaiju un albatrosu
spārnu platumā
gaiss ir atplēsts vaļā zeltaini zaļi
pavedieni un spelte
lāses nogaida pie aizzīmogotas takas pie
mīnu poligona un pie betona katakombām
partizāns valgums atnāk no mežiem un
putekļiem paprasa dzert
katarakta vai ziedoņa atnākšana ar klusinātāju
jūrjai dūņu kreveles dzīst
+
satrūdēs sakne mitrumā aļģe pārvilks ar tīklu
šo un citus podiņu augus
zaļais bezkrāsas zirneklis asinssūcējs
izdils apavi sadīgs pierē un acu kaktiņos grumbas
sarausimies mazi maziņi
tikmēr draugu ausis aizaugs baltiem vadiem
viņi sapīsies satīsies aiztīsies londonās un
amsterdamās
lidlaukā ziedēs pienenes
septiņgadīgie uzprasīs dūmu un lamāsies internacionāli
un kamēr man pakausī elpos austra skujiņa
es nepabeigšu šo dzejoli
septembra / oktobra poētika
+
Pastāsti man vai šonakt Tevi nomāc gravitāte
Ko dara tavas kad tām nepieskaras
Gaisma spuldzītē trīsuļo kā bezasiņu
Kode pie tās
Aukstajiem radiatoriem patīk
ka
pieskaras
Prusaku kājiņas skudru mājiņas siltas
Rociņas
Mazmazītiņas asintiņas pa zemādu
Dun dun dun sprakšķi aiz plakstiņiem
Zvaigžņuki sauļuki
+
Ziedošā matadoru asins putekļu bronza
Osta ir neticama es zinu tu viņu
Nosapņoji
Tāpat kā šo ūdeni rūsaino straumi
Tāpat kā šo kaķi un sievieti sarkanā
Kura ir matadoru asins vēršu pielūgtā
Dieve
Kurai ir sarkani nagi un smaili zobiņi
Kura nu noloba mēteļa ādu kā
Zvīņu no rētām un izaudzē asti
Pazūdot ūdeņu rūsainā straumē
+
Un kas ja nu aiz tiem kokiem
Jūras nemaz nav
Turpini stumt savu laivu pa
Čiekuriem murķeļiem skujām
Kautkur ir jābūt krastam un malai
Krantij un galam un pārtraukumam
+
Kas būsi tu klintāju iekarotāja ar
Pērnajām lapām un zāli pie zolēm
Kas būsi tu kapu mirte vērptā
Klimsti pa tumsieni pazarēs pievarēs rudeņu
Saltums un aiztreji mēneši mazi un
Apaļi augšā pa kreisi
Gludena dusēsi elpojot trūdošo lapu
Ābolu zīļu un salduma samagonu no
Lāmām un briežu aspirīnu
Vēl tikai mazliet un tās vēnas ir
Brūkleņu saknītes baltas
Vēl tikai mazliet
+
Mazie līkie kāju pirksteļi allaž pārcieš
Izlaiduma kāzu un citu svinību kurpes
Ai papēdis asinīs princi nedabūt
Ai neder spāņu itāļu zābaciņi
+
Un tad es no klints Helsinku piekrastē
Sūtīju antīku pastkarti uz bezvārda
Ciemu Dānijā
Dzīve nav rokenrols
Pelēka jūra un pusmastā karogs
Atmiņa krēpa un antīka kartiņa dedzināms
Dzejolis fakīna sāpe
+
Tavi klabinātāji vilcienu sastāvi
Ugāle Spāre zemzaru tumsa
Atceries bērnību spēles ar gaismas
Izslēgšanu un skaitīšanu
Elpa grūdiens uz krūtīm un
Baltas zvaigznītes plakstiņos
Kurš deva padzerties kurš sēdināja
Kurš sabijās aizskrēja mājās
+
Šoreiz tas būs gar Tavu skropstu tušu
Notecējušais lietus kas uz trejdeviņām
Dimanta kalna putnu mūžībām
Smiltīs ierakstīs stāstu kuru sākot kāds
Izdvesīs ka grib dzirdēt jebko par
Sievietēm kas labi izskatās tikai kad
Kailas jebko par šķiršanos drēgnās
Vilcienu stacijās Latgalē jebko par
Otro pasaules karu [ un es aiziešu
Uzvārīt kafiju pirms turpināt dzejoli]
Milans Kundera to protams pastāstītu
Labāk iepīdams brutālu seksu un
Savu mīļāko alus šķirni bet ļauj
Ļauj man viegli un nepanesami
Puķaini melot
+
Būs mazliet dīvaini
Viens iekliegsies pūlis pašķirsies
Tavi soļi būs zeltīti kamieļi gurdi
+
Tur pāri ielai pa labo roku
Ekskavators rok zemi
Saule visu nežēlīgi detalizē
Un mīļais ar pirkstu velkot pār
Manu degunu savā taustē uz
Mūžiem saglabā manu seju un krūšu
Apveidus kā gaismas stiepļu modeli
Kā putnu balsis un akluma
Zaudēšana gluži kā asnus dzenot
Caur ādu salūzt ledus pārtrūkst krevele
Viss ir vaļā es skatos koku galus
No augšas mēs esam tur lejā
Es skatos uz sevi tas ir tikai
Gaismas stiepļu modelis un
Atmiņas kurām ikrītu mēs noticam
Raugoties spogulī
+
Tikmēr matu krāsa pil pa pleciem
Āda pāraug pelēkām dzīsliņām vizošām taciņām
Zini vecmāmiņai Sēlijā bija balts plastmasas pulkstenis
Tikšķoši dunoši tas biedēja zemesvēzīti
Un arī tolaik es nelabprāt gulēju
Slapjiem matiem
Pusnaktī zemenes ar pienu
Pazuda elektrība bet bija mirdzošā
Vasaras debess un sanošie sienāži
Dzirnakmens bēniņos
Maziņa baskāje es
+
ir upes kas skalojas
gar mēra kapiem
un mīlestība kas notriec ceļos
netīri spārni
ir kaiju un paģiru pilni rīti
ir padzisis uzraksts uz sienas
ir kartotēkas un cipari kaligrāfiskos rokrakstos
ir atskaņu hronika zeltītos vākos
ir sīciņas dzirksteles debesīs kalējs
ir kāds ko Tu nepazīsti
[viņš zina kā Tevi sauc]
+
Un tad Tu apsolies būt tiltu cēlāja
Apsolies apavu zolēs pārnēsās samteņu sēkliņas
Lai pēcāk viss zied
Apsolies latiņu katrai tantiņai ar
Papīra glāzīti debesīm acīs
Un tikai un tikai tad Tu lūdzies
Lai krīt uz augšu neasiņo
Virsmas attālinās un dzīst
+
Visdīvainākie vienmēr ir acu spoguļi
Atkailināšanās visādi dīvaini zvēri iz
Pagultes zvēri iz rokassomiņas
Džungļi tai pagultē azotē acē
Ziema piezogas nemanāmi kā [burti top nesalasāmi]
Policiste Anna tai stūrī pie skolas
Palaimējās kas laikus izpīpēja
Lapas kā bronzas plāksnīšu
Soļu slāpētājs nodevīgs un jā
Tu netici netici
Ne jau man tika sods
Marts
gaismu sasiešu mezglā un paslēpšu kabatā
+
trieciens kas pamodina no bezsvara
stāvokļa šķituma
ceļi pie zoda rokas pie potītēm
peldēsim cauri bezgaismas straumēm
nogrimt un iesakņoties
kaut kur pie dūņainās grunts
izaudzēt vēl pāris rokas
pārvilkt acis ar plēvi un melnām
dzelmainām acīm raudzīties
pēc sīkām zivīm un slīkoņiem jūraszālēm
sapņot un ieklausīties kā vaļējā
asinsritē pumpējas zaļgana
vizoša fosfora nokrāsas sula
+
tavās pavērtās lotosziedu plaukstās
aukstas dzīvsudraba asintiņas rit
loga rūtis aizsviedrē tu
atver logu te nav ko elpot
plaušās ir krūmiņi ar bumbuļu lapiņām
tumšuma pōza simtreiz pārkultā putra
gaļa ko maļ ar basģitāru un zāģi
guļ dīvānā klubkrēslā virtuvē brāļi
piepīpēts rīts pēdējā viskija pile un peļķe
alū mērcēti mati
puiši ko aizmirst
meitenes ko atcerēties
telefonautomāts un bruģis pie Depo
(kad kļūst skumji ierakstu Google tavu vārdu)
atzīstieties (!) veči kurš pievāca manas šķiltavas
+
esmu tā meitenīte no “Apļa”
kamēr tu guli es marinētajiem pirkstiem asiņojot
izsūtu neķītrus ē-pastus tavām draudzenēm
+
ir savilktas robežas aiz kurām zaudētie
draugi
mazliet tēlotu smīnu pretvējā spļaudās
sentēvs visiem mums Bruts
+
gribētu gulēt tik apņēmīgi kā kaķis
dunoša aiziešana
sanoša nepiedošana
princese pieprasa dzeju
izdeg mežs sarētojas izcirtumi
un gadu no gada
mēs runājam arvien mazāk
+
sačukstamies nepārprotami kā
mēmo acis un klusēšana
rokas kas glāstot sagrābsta vārdus
ziemā starpkrēslu periōdā
reizēm kad nelietoju tramvaju ieskatos
līdz mielēm pretīmnācēju acīs
tā sieviete raudāja
tas bērns pasmaidīja
to puisi es netrāpiju
tas večuks acīm kā lidlaukiem
uzlauza mākoņos strēli un izlija gaisma
+
aizzīmogotos vecpilsētas graustos
dīgst bērziņi
sazeļ nātrenes jūgenda balkonos
daba ir laba
un bezkaunīga
kā māca spalvainās kājas
augums kas negrib būt vijole
mute kā taure
nemelo tu pēc gaitas pazītu govi
tas kastanis mēteļa kabatā dīgs
Marts I
mēnessērdzīgu runču saskrāpētajos purnos
sarkanos lakādas zābaciņos
kailas miesas hektāros
rozēs orhidejās šampaniešos
dežūrtramvaju reisos
neatbildētos telefonzvanos
salkanos grāmatu ievados
Marts II
smagie acu plaksti kā orhideju taureņa spārni
violeti putekšņi un zaļa rožvabole sprādze
akvarelis uz zīda blūzītes apkakles
šķērssvītrota plīsuma švīka pār zeķbiksēm
tieši uz ceļa
krusto smilšu laikumu mitru
asinīs sūrstošu
pulksteņa tikšķim līdzīgā gaitā
tiek nokavēti pēdējie vilcieni
+
Kafija ir putaina vircas bedre
Manās vēsajās baltajās plaukstās
Sadziedas suņi un kaimiņsētas ledusskapis
Kristāla skudriņas skrienot pa radiatoriem
Mana zosāda visādi motori
Sadziedas kaijas pār zvejas ostu
Kaijas aiz loga un kaijas pilsētā
Klusām veļ kofeīns taciņu caur manu sirdi
Acu plakstiņi ceļas un šalko jūra
Kaut kur tur lejā pie ogļu pārkrautuvēm
Abonēt:
Ziņas (Atom)