gaismu sasiešu mezglā un paslēpšu kabatā
+
trieciens kas pamodina no bezsvara
stāvokļa šķituma
ceļi pie zoda rokas pie potītēm
peldēsim cauri bezgaismas straumēm
nogrimt un iesakņoties
kaut kur pie dūņainās grunts
izaudzēt vēl pāris rokas
pārvilkt acis ar plēvi un melnām
dzelmainām acīm raudzīties
pēc sīkām zivīm un slīkoņiem jūraszālēm
sapņot un ieklausīties kā vaļējā
asinsritē pumpējas zaļgana
vizoša fosfora nokrāsas sula
+
tavās pavērtās lotosziedu plaukstās
aukstas dzīvsudraba asintiņas rit
loga rūtis aizsviedrē tu
atver logu te nav ko elpot
plaušās ir krūmiņi ar bumbuļu lapiņām
tumšuma pōza simtreiz pārkultā putra
gaļa ko maļ ar basģitāru un zāģi
guļ dīvānā klubkrēslā virtuvē brāļi
piepīpēts rīts pēdējā viskija pile un peļķe
alū mērcēti mati
puiši ko aizmirst
meitenes ko atcerēties
telefonautomāts un bruģis pie Depo
(kad kļūst skumji ierakstu Google tavu vārdu)
atzīstieties (!) veči kurš pievāca manas šķiltavas
+
esmu tā meitenīte no “Apļa”
kamēr tu guli es marinētajiem pirkstiem asiņojot
izsūtu neķītrus ē-pastus tavām draudzenēm
+
ir savilktas robežas aiz kurām zaudētie
draugi
mazliet tēlotu smīnu pretvējā spļaudās
sentēvs visiem mums Bruts
+
gribētu gulēt tik apņēmīgi kā kaķis
dunoša aiziešana
sanoša nepiedošana
princese pieprasa dzeju
izdeg mežs sarētojas izcirtumi
un gadu no gada
mēs runājam arvien mazāk
+
sačukstamies nepārprotami kā
mēmo acis un klusēšana
rokas kas glāstot sagrābsta vārdus
ziemā starpkrēslu periōdā
reizēm kad nelietoju tramvaju ieskatos
līdz mielēm pretīmnācēju acīs
tā sieviete raudāja
tas bērns pasmaidīja
to puisi es netrāpiju
tas večuks acīm kā lidlaukiem
uzlauza mākoņos strēli un izlija gaisma
+
aizzīmogotos vecpilsētas graustos
dīgst bērziņi
sazeļ nātrenes jūgenda balkonos
daba ir laba
un bezkaunīga
kā māca spalvainās kājas
augums kas negrib būt vijole
mute kā taure
nemelo tu pēc gaitas pazītu govi
tas kastanis mēteļa kabatā dīgs
Marts I
mēnessērdzīgu runču saskrāpētajos purnos
sarkanos lakādas zābaciņos
kailas miesas hektāros
rozēs orhidejās šampaniešos
dežūrtramvaju reisos
neatbildētos telefonzvanos
salkanos grāmatu ievados
Marts II
smagie acu plaksti kā orhideju taureņa spārni
violeti putekšņi un zaļa rožvabole sprādze
akvarelis uz zīda blūzītes apkakles
šķērssvītrota plīsuma švīka pār zeķbiksēm
tieši uz ceļa
krusto smilšu laikumu mitru
asinīs sūrstošu
pulksteņa tikšķim līdzīgā gaitā
tiek nokavēti pēdējie vilcieni
+
Kafija ir putaina vircas bedre
Manās vēsajās baltajās plaukstās
Sadziedas suņi un kaimiņsētas ledusskapis
Kristāla skudriņas skrienot pa radiatoriem
Mana zosāda visādi motori
Sadziedas kaijas pār zvejas ostu
Kaijas aiz loga un kaijas pilsētā
Klusām veļ kofeīns taciņu caur manu sirdi
Acu plakstiņi ceļas un šalko jūra
Kaut kur tur lejā pie ogļu pārkrautuvēm
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru