septembra / oktobra poētika

+

Pastāsti man vai šonakt Tevi nomāc gravitāte

Ko dara tavas kad tām nepieskaras

Gaisma spuldzītē trīsuļo kā bezasiņu

Kode pie tās

Aukstajiem radiatoriem patīk

ka

pieskaras

Prusaku kājiņas skudru mājiņas siltas

Rociņas

Mazmazītiņas asintiņas pa zemādu

Dun dun dun sprakšķi aiz plakstiņiem

Zvaigžņuki sauļuki

+

Ziedošā matadoru asins putekļu bronza

Osta ir neticama es zinu tu viņu

Nosapņoji

Tāpat kā šo ūdeni rūsaino straumi

Tāpat kā šo kaķi un sievieti sarkanā

Kura ir matadoru asins vēršu pielūgtā

Dieve

Kurai ir sarkani nagi un smaili zobiņi

Kura nu noloba mēteļa ādu kā

Zvīņu no rētām un izaudzē asti

Pazūdot ūdeņu rūsainā straumē

+

Un kas ja nu aiz tiem kokiem

Jūras nemaz nav

Turpini stumt savu laivu pa

Čiekuriem murķeļiem skujām

Kautkur ir jābūt krastam un malai

Krantij un galam un pārtraukumam

+

Kas būsi tu klintāju iekarotāja ar

Pērnajām lapām un zāli pie zolēm

Kas būsi tu kapu mirte vērptā

Klimsti pa tumsieni pazarēs pievarēs rudeņu

Saltums un aiztreji mēneši mazi un

Apaļi augšā pa kreisi

Gludena dusēsi elpojot trūdošo lapu

Ābolu zīļu un salduma samagonu no

Lāmām un briežu aspirīnu

Vēl tikai mazliet un tās vēnas ir

Brūkleņu saknītes baltas

Vēl tikai mazliet

+

Mazie līkie kāju pirksteļi allaž pārcieš

Izlaiduma kāzu un citu svinību kurpes

Ai papēdis asinīs princi nedabūt

Ai neder spāņu itāļu zābaciņi

+

Un tad es no klints Helsinku piekrastē

Sūtīju antīku pastkarti uz bezvārda

Ciemu Dānijā

Dzīve nav rokenrols

Pelēka jūra un pusmastā karogs

Atmiņa krēpa un antīka kartiņa dedzināms

Dzejolis fakīna sāpe

+

Tavi klabinātāji vilcienu sastāvi

Ugāle Spāre zemzaru tumsa

Atceries bērnību spēles ar gaismas

Izslēgšanu un skaitīšanu

Elpa grūdiens uz krūtīm un

Baltas zvaigznītes plakstiņos

Kurš deva padzerties kurš sēdināja

Kurš sabijās aizskrēja mājās

+

Šoreiz tas būs gar Tavu skropstu tušu

Notecējušais lietus kas uz trejdeviņām

Dimanta kalna putnu mūžībām

Smiltīs ierakstīs stāstu kuru sākot kāds

Izdvesīs ka grib dzirdēt jebko par

Sievietēm kas labi izskatās tikai kad

Kailas jebko par šķiršanos drēgnās

Vilcienu stacijās Latgalē jebko par

Otro pasaules karu [ un es aiziešu

Uzvārīt kafiju pirms turpināt dzejoli]

Milans Kundera to protams pastāstītu

Labāk iepīdams brutālu seksu un

Savu mīļāko alus šķirni bet ļauj

Ļauj man viegli un nepanesami

Puķaini melot

+

Būs mazliet dīvaini

Viens iekliegsies pūlis pašķirsies

Tavi soļi būs zeltīti kamieļi gurdi

+

Tur pāri ielai pa labo roku

Ekskavators rok zemi

Saule visu nežēlīgi detalizē

Un mīļais ar pirkstu velkot pār

Manu degunu savā taustē uz

Mūžiem saglabā manu seju un krūšu

Apveidus kā gaismas stiepļu modeli

Kā putnu balsis un akluma

Zaudēšana gluži kā asnus dzenot

Caur ādu salūzt ledus pārtrūkst krevele

Viss ir vaļā es skatos koku galus

No augšas mēs esam tur lejā

Es skatos uz sevi tas ir tikai

Gaismas stiepļu modelis un

Atmiņas kurām ikrītu mēs noticam

Raugoties spogulī

+

Tikmēr matu krāsa pil pa pleciem

Āda pāraug pelēkām dzīsliņām vizošām taciņām

Zini vecmāmiņai Sēlijā bija balts plastmasas pulkstenis

Tikšķoši dunoši tas biedēja zemesvēzīti

Un arī tolaik es nelabprāt gulēju

Slapjiem matiem

Pusnaktī zemenes ar pienu

Pazuda elektrība bet bija mirdzošā

Vasaras debess un sanošie sienāži

Dzirnakmens bēniņos

Maziņa baskāje es

+

ir upes kas skalojas

gar mēra kapiem

un mīlestība kas notriec ceļos

netīri spārni

ir kaiju un paģiru pilni rīti

ir padzisis uzraksts uz sienas

ir kartotēkas un cipari kaligrāfiskos rokrakstos

ir atskaņu hronika zeltītos vākos

ir sīciņas dzirksteles debesīs kalējs

ir kāds ko Tu nepazīsti

[viņš zina kā Tevi sauc]

+

Un tad Tu apsolies būt tiltu cēlāja

Apsolies apavu zolēs pārnēsās samteņu sēkliņas

Lai pēcāk viss zied

Apsolies latiņu katrai tantiņai ar

Papīra glāzīti debesīm acīs

Un tikai un tikai tad Tu lūdzies

Lai krīt uz augšu neasiņo

Virsmas attālinās un dzīst

+

Visdīvainākie vienmēr ir acu spoguļi

Atkailināšanās visādi dīvaini zvēri iz

Pagultes zvēri iz rokassomiņas

Džungļi tai pagultē azotē acē

Ziema piezogas nemanāmi kā [burti top nesalasāmi]

Policiste Anna tai stūrī pie skolas

Palaimējās kas laikus izpīpēja

Lapas kā bronzas plāksnīšu

Soļu slāpētājs nodevīgs un jā

Tu netici netici

Ne jau man tika sods

Nav komentāru: