ACIS NEAIZLIEDZAMĀS ACIS

+

kārtējais bezvārda dzejolis ar iesākumu “šonakt”

kārtējais dzejolis iesākas šonakt
ar vārdiem šonakt
es gulēšu netīrām pēdām baltajos palagos
sapņošu kā vienā pazemes galerijā
skudras grauž cukurgrauda mošejas maketu
acu plakstiņi tieksies vaigu virzienā
sakļausies ap sapni kā venēras mušķērāja zaļās skropstas
tur būs būt asins lāsītēm kaķēnu nagiem
pašiem kaķēniem dunduru dunai odu spindzoņai
kasot uzlauztai ādai melniem asniem ap potīti
krēmkrāsas plāksteriem tintei uz spilvena

un kārtējam bezvārda dzejolim citam dzejolim
ar iesākumu šonakt

+

viss ir tik šķietami tūkstošgadīgs
tava zaļacu pamošanās
lapotnēs aizkaru mežģīnēs vizmo

nodžinkst tasītes un basās pēdas pār paklāju
dvesmo tēja pēc sveķiem un elfu sargāta meža
tumsas un puskrēslas
maziem lukturīšiem
jāņtārpiņiem
švīkainām varavīksnenēm

+

atcerieties ka vilcienu uzreiz nevar apstādināt
anonīma diktores balss skan vagonā klaudzoņa šūpas

jūrmalas priedes satumst
satumst seja atspulgā satumst un
kaut kur mājās gaida vecs vācu aitu suns

un ir bērni pusnaktī kam nav kur iet
ir visādi dzēruši ceļinieki ir gaismiņas ir garaiņi
ir parks pie prezidenta pils ir kafija
ir atvēršanās ir pašgatavoti auskari
mūza alise
ir rētas kā acis uz līdzjūtību
ir cimbalas ģitāras
sarkano lukturu kvartāli
ir tāds kā apsolījums
debesīs piena ceļš


+
tavas acis neaizliedzamās acis
gremdēsimies ledājos svešu planētu jūrās
šķaidīsim indi un kausēsim stiklu tās meklējot

neatradīsim tās ne versmainās degošas gāzes zvaigznēs
ne glancētās žurnālu bildītēs

mirkli šķitīs tās redzamas kāda mazuļa zilajās acīs
ar zelta zvaigznīti vidū
viņš mēģinās pirkstos satvert sauli un
sabīsies no sava tēva zvērīgajiem smiekliem

šķitums satrūks kā tūkstotis stikla pērlīšu
zeltītu zvaigznīšu
šķīstot zem kājām
pēdas iekrāsos sarkanu smilti un atbalsosies ka

šaipus zvaigznēm neatrast acis
tavas neaizliedzamās acis

+
ainavu aiz loga sijā un kāš aizkaru mežģīnes
caur baltiem ziediem vijumu neilona lāstekām
caur pavedienu pavedieniem tā
ka ne dzelzceļa stacija ne ceļš ne izkārtnes
ne meži ne saule ne debess nav redzami

un tad pasaule bilžu grāmatās
enciklopēdijās
pasaule dzejā
mītos par pavērtiem logiem

logiem bez aizkariem

+

dzeguzēna mugura sudraba skudriņas
zila kā omes cukurtrauks atveras debess
dzīslas pa plaukstām saplaukst par ķeltiskiem kokiem

klinšu elfi dudina vilina caur sūnām vilnām purva akačiem
oglīšu acīm brūnām acīm suņa acīm rudas trūdzemes acīm

žužina nu vai spēsi spēsi iet
baltajām marmora krūtīm pret bangām
bet varbūt atkal tev atkal būs kauns
[smaila mēlīte pazib]

I

varbūt tavs pieskāriens satrauc papīra dzīsliņas
gluži kā tavas acis rītausmu atver kā
spriegotu atsperi skarainu mimozu
dārzā pie mūra

rakstīt tu māki vien par pusnomodu un
reibumu un dari to krapjainām kustībām
aprautiem lokiem kā taurenis noplēstu spārnu

II

varbūt izsalkumā un aukstumā
zeltaini trūdošās rudens novakarēs
pogu vārīgos striķīšos
varbūt
visos tavos lauztajos locekļos plēstajā ādā

veras un atveras vārdi kā precīzi
dūrieni
vārdi kā bākas un maldugunis

varbūt tas ir vien mulsums vērojot
atspulgus slīdošo ainavu zīmes un izkārtnes
klusumu iedēstot atmiņā stingumu sāpēs