+
kārtējais bezvārda dzejolis ar iesākumu “šonakt”
kārtējais dzejolis iesākas šonakt
ar vārdiem šonakt
es gulēšu netīrām pēdām baltajos palagos
sapņošu kā vienā pazemes galerijā
skudras grauž cukurgrauda mošejas maketu
acu plakstiņi tieksies vaigu virzienā
sakļausies ap sapni kā venēras mušķērāja zaļās skropstas
tur būs būt asins lāsītēm kaķēnu nagiem
pašiem kaķēniem dunduru dunai odu spindzoņai
kasot uzlauztai ādai melniem asniem ap potīti
krēmkrāsas plāksteriem tintei uz spilvena
un kārtējam bezvārda dzejolim citam dzejolim
ar iesākumu šonakt
+
viss ir tik šķietami tūkstošgadīgs
tava zaļacu pamošanās
lapotnēs aizkaru mežģīnēs vizmo
nodžinkst tasītes un basās pēdas pār paklāju
dvesmo tēja pēc sveķiem un elfu sargāta meža
tumsas un puskrēslas
maziem lukturīšiem
jāņtārpiņiem
švīkainām varavīksnenēm
+
atcerieties ka vilcienu uzreiz nevar apstādināt
anonīma diktores balss skan vagonā klaudzoņa šūpas
jūrmalas priedes satumst
satumst seja atspulgā satumst un
kaut kur mājās gaida vecs vācu aitu suns
un ir bērni pusnaktī kam nav kur iet
ir visādi dzēruši ceļinieki ir gaismiņas ir garaiņi
ir parks pie prezidenta pils ir kafija
ir atvēršanās ir pašgatavoti auskari
mūza alise
ir rētas kā acis uz līdzjūtību
ir cimbalas ģitāras
sarkano lukturu kvartāli
ir tāds kā apsolījums
debesīs piena ceļš
+
tavas acis neaizliedzamās acis
gremdēsimies ledājos svešu planētu jūrās
šķaidīsim indi un kausēsim stiklu tās meklējot
neatradīsim tās ne versmainās degošas gāzes zvaigznēs
ne glancētās žurnālu bildītēs
mirkli šķitīs tās redzamas kāda mazuļa zilajās acīs
ar zelta zvaigznīti vidū
viņš mēģinās pirkstos satvert sauli un
sabīsies no sava tēva zvērīgajiem smiekliem
šķitums satrūks kā tūkstotis stikla pērlīšu
zeltītu zvaigznīšu
šķīstot zem kājām
pēdas iekrāsos sarkanu smilti un atbalsosies ka
šaipus zvaigznēm neatrast acis
tavas neaizliedzamās acis
+
ainavu aiz loga sijā un kāš aizkaru mežģīnes
caur baltiem ziediem vijumu neilona lāstekām
caur pavedienu pavedieniem tā
ka ne dzelzceļa stacija ne ceļš ne izkārtnes
ne meži ne saule ne debess nav redzami
un tad pasaule bilžu grāmatās
enciklopēdijās
pasaule dzejā
mītos par pavērtiem logiem
logiem bez aizkariem
+
dzeguzēna mugura sudraba skudriņas
zila kā omes cukurtrauks atveras debess
dzīslas pa plaukstām saplaukst par ķeltiskiem kokiem
klinšu elfi dudina vilina caur sūnām vilnām purva akačiem
oglīšu acīm brūnām acīm suņa acīm rudas trūdzemes acīm
žužina nu vai spēsi spēsi iet
baltajām marmora krūtīm pret bangām
bet varbūt atkal tev atkal būs kauns
[smaila mēlīte pazib]
I
varbūt tavs pieskāriens satrauc papīra dzīsliņas
gluži kā tavas acis rītausmu atver kā
spriegotu atsperi skarainu mimozu
dārzā pie mūra
rakstīt tu māki vien par pusnomodu un
reibumu un dari to krapjainām kustībām
aprautiem lokiem kā taurenis noplēstu spārnu
II
varbūt izsalkumā un aukstumā
zeltaini trūdošās rudens novakarēs
pogu vārīgos striķīšos
varbūt
visos tavos lauztajos locekļos plēstajā ādā
veras un atveras vārdi kā precīzi
dūrieni
vārdi kā bākas un maldugunis
varbūt tas ir vien mulsums vērojot
atspulgus slīdošo ainavu zīmes un izkārtnes
klusumu iedēstot atmiņā stingumu sāpēs
basa stīga
+
tu esi basa stīga neredzama
un basa maziņa pa zāli
tu esi kaķa šūpulis
+
tas ir tik neticami
kā tavs mugurkauls izliecas
lokā ap sauli
acu vižņi āda mežonīgi karstā
šorīt tavu augšāmcelšanos
vēroju vienīgi es un kaijas
kas nesaprot
sniegpulkstenītes vēl tikai sapņo
par pacelšanos
karogu masti vējā cenšas izlūgties
savu pacelšanos
tik vien tu izslējies
vēl neatvērtajā rītausmā
vēl neizlijušajā gaismā
+
rītausmā tavā zvaigznē ceriņi violeti koraļļu pirkstiņi
skropstu un vijoļu sašvīkāts gaiss
mēs atnāksim pa vienu gaišu staru
aiziesim pa dūmu strēli
zemei mūsu nepietrūks
un visdīvainākā sastapšanās būs vien nosapņotās krāsas
un atmiņās aijātā mūzika dzisušos pirkstos
+
kad ir tušas plūdlīnijas zvīņainas rokas
trūkstošas stīgas iesāņus mati pār acīm
tu smīni
drēgns bruģis un lapotnē šalkas
[rakstīt]
to pašu
kopš padsmitiem kopš
neatgriežamiem žetonvakariem kopš
pinnēm
un ar es
vairs negribu
negribu
neatgriežamo šonakt un šeit
+
neatceros kad solījos būt
tavs visdīvainākais cirka zvēriņš
tavs saitītē vadāmais tautām rādāmais
viss ir tik sajucis
gaisma plūst no neatpazītiem kausiem
un tevī un manī ir bābele
vientuļnieku celles un nospriegoti vadi
kuros šķietami dzīvojam
[ir]
telegrāfa kods un morzes ābece
kurā caur viltus signāliem izsit
skaidru kā akmenī cirstu sos
[nav]
tumšu kā miegs egļu mežu
un saules
kas nededzina
[varbūt]
šī ir vien dunoņa
aizritot pēdējiem
smilšu pulksteņa graudiem
+
tonakt es negulēju
vārdu adatiņas pēdās lauskiņas
visās rētās kas vaļā vaļā kā acu plaksti
+
Tikmēr matu krāsa pil pa pleciem
Āda pāraug pelēkām dzīsliņām vizošām taciņām
Zini vecmāmiņai Sēlijā bija balts plastmasas pulkstenis
Tikšķoši dunoši tas biedēja zemesvēzīti
Un arī tolaik es nelabprāt gulēju
Slapjiem matiem
Pusnaktī zemenes ar pienu
Pazuda elektrība bet bija mirdzošā
Vasaras debess un sanošie sienāži
Dzirnakmens bēniņos
Maziņa baskāje es
+
ziema ir pārāk ilga kā jau ik gadu
sapņos man parīzes katakombas
un elpojoša elpojoša tā krēsla
ķēmi ērmi un vampīra vizošie zobi
visi mēs maziņi bijām reiz lieli
un es loku tavu vārdu [ai galotnīte koksnainā]
sakne gallos un ķeltos
stumbrs bez zariem
+
banāli klepojot diloņa asinis banāli elpojot
un nodrāzti kā šķībi krusti grāvjos žīdu kapi
krustdūrienā kanāli uz delmiem un publika
izsvilpj asini skatuves dēļos
un izdilstam saulgriežos drūpošos iežos kā
raupjie papēži potīšu trauslums un ceļš
+
čirkstoši paipalu olu raibuma akmentiņi
varbūt dīgs metāla ziedi lausku lapām
varbūt pūķi šķilsies
piešķils uguni zālei un niedrēm kāpās
nezinu patiesāk redz, kad ir tuvu vai tālu
miglā apveidi degungals smiltē
graboši čirkstoši aizput tai saulē
un lai cik tas banāli vilnis nolaiza
atstātās pēdas
un taureņi izlok tās sausas
+
Kas būsi tu klintāju iekarotāja ar
Pērnajām lapām un zāli pie zolēm
Kas būsi tu kapu mirte vērptā
Klimsti pa tumsieni pazarēs pievarēs rudeņu
Saltums un aiztreji mēneši mazi un
Apaļi augšā pa kreisi
Gludena dusēsi elpojot trūdošo lapu
Ābolu zīļu un salduma samagonu no
Lāmām un briežu aspirīnu
Vēl tikai mazliet un tās vēnas ir
Brūkleņu saknītes baltas
Vēl tikai mazliet
+
antracīta velves rasojas kaiju un albatrosu
spārnu platumā
gaiss ir atplēsts vaļā zeltaini zaļi
pavedieni un spelte
lāses nogaida pie aizzīmogotas takas pie
mīnu poligona un pie betona katakombām
partizāns valgums atnāk no mežiem un
putekļiem paprasa dzert
katarakta vai ziedoņa atnākšana ar klusinātāju
jūrjai dūņu kreveles dzīst
+
satrūdēs sakne mitrumā aļģe pārvilks ar tīklu
šo un citus podiņu augus
zaļais bezkrāsas zirneklis asinssūcējs
izdils apavi sadīgs pierē un acu kaktiņos grumbas
sarausimies mazi maziņi
tikmēr draugu ausis aizaugs baltiem vadiem
viņi sapīsies satīsies aiztīsies londonās un
amsterdamās
lidlaukā ziedēs pienenes
septiņgadīgie uzprasīs dūmu un lamāsies internacionāli
un kamēr man pakausī elpos austra skujiņa
es nepabeigšu šo dzejoli
septembra / oktobra poētika
+
Pastāsti man vai šonakt Tevi nomāc gravitāte
Ko dara tavas kad tām nepieskaras
Gaisma spuldzītē trīsuļo kā bezasiņu
Kode pie tās
Aukstajiem radiatoriem patīk
ka
pieskaras
Prusaku kājiņas skudru mājiņas siltas
Rociņas
Mazmazītiņas asintiņas pa zemādu
Dun dun dun sprakšķi aiz plakstiņiem
Zvaigžņuki sauļuki
+
Ziedošā matadoru asins putekļu bronza
Osta ir neticama es zinu tu viņu
Nosapņoji
Tāpat kā šo ūdeni rūsaino straumi
Tāpat kā šo kaķi un sievieti sarkanā
Kura ir matadoru asins vēršu pielūgtā
Dieve
Kurai ir sarkani nagi un smaili zobiņi
Kura nu noloba mēteļa ādu kā
Zvīņu no rētām un izaudzē asti
Pazūdot ūdeņu rūsainā straumē
+
Un kas ja nu aiz tiem kokiem
Jūras nemaz nav
Turpini stumt savu laivu pa
Čiekuriem murķeļiem skujām
Kautkur ir jābūt krastam un malai
Krantij un galam un pārtraukumam
+
Kas būsi tu klintāju iekarotāja ar
Pērnajām lapām un zāli pie zolēm
Kas būsi tu kapu mirte vērptā
Klimsti pa tumsieni pazarēs pievarēs rudeņu
Saltums un aiztreji mēneši mazi un
Apaļi augšā pa kreisi
Gludena dusēsi elpojot trūdošo lapu
Ābolu zīļu un salduma samagonu no
Lāmām un briežu aspirīnu
Vēl tikai mazliet un tās vēnas ir
Brūkleņu saknītes baltas
Vēl tikai mazliet
+
Mazie līkie kāju pirksteļi allaž pārcieš
Izlaiduma kāzu un citu svinību kurpes
Ai papēdis asinīs princi nedabūt
Ai neder spāņu itāļu zābaciņi
+
Un tad es no klints Helsinku piekrastē
Sūtīju antīku pastkarti uz bezvārda
Ciemu Dānijā
Dzīve nav rokenrols
Pelēka jūra un pusmastā karogs
Atmiņa krēpa un antīka kartiņa dedzināms
Dzejolis fakīna sāpe
+
Tavi klabinātāji vilcienu sastāvi
Ugāle Spāre zemzaru tumsa
Atceries bērnību spēles ar gaismas
Izslēgšanu un skaitīšanu
Elpa grūdiens uz krūtīm un
Baltas zvaigznītes plakstiņos
Kurš deva padzerties kurš sēdināja
Kurš sabijās aizskrēja mājās
+
Šoreiz tas būs gar Tavu skropstu tušu
Notecējušais lietus kas uz trejdeviņām
Dimanta kalna putnu mūžībām
Smiltīs ierakstīs stāstu kuru sākot kāds
Izdvesīs ka grib dzirdēt jebko par
Sievietēm kas labi izskatās tikai kad
Kailas jebko par šķiršanos drēgnās
Vilcienu stacijās Latgalē jebko par
Otro pasaules karu [ un es aiziešu
Uzvārīt kafiju pirms turpināt dzejoli]
Milans Kundera to protams pastāstītu
Labāk iepīdams brutālu seksu un
Savu mīļāko alus šķirni bet ļauj
Ļauj man viegli un nepanesami
Puķaini melot
+
Būs mazliet dīvaini
Viens iekliegsies pūlis pašķirsies
Tavi soļi būs zeltīti kamieļi gurdi
+
Tur pāri ielai pa labo roku
Ekskavators rok zemi
Saule visu nežēlīgi detalizē
Un mīļais ar pirkstu velkot pār
Manu degunu savā taustē uz
Mūžiem saglabā manu seju un krūšu
Apveidus kā gaismas stiepļu modeli
Kā putnu balsis un akluma
Zaudēšana gluži kā asnus dzenot
Caur ādu salūzt ledus pārtrūkst krevele
Viss ir vaļā es skatos koku galus
No augšas mēs esam tur lejā
Es skatos uz sevi tas ir tikai
Gaismas stiepļu modelis un
Atmiņas kurām ikrītu mēs noticam
Raugoties spogulī
+
Tikmēr matu krāsa pil pa pleciem
Āda pāraug pelēkām dzīsliņām vizošām taciņām
Zini vecmāmiņai Sēlijā bija balts plastmasas pulkstenis
Tikšķoši dunoši tas biedēja zemesvēzīti
Un arī tolaik es nelabprāt gulēju
Slapjiem matiem
Pusnaktī zemenes ar pienu
Pazuda elektrība bet bija mirdzošā
Vasaras debess un sanošie sienāži
Dzirnakmens bēniņos
Maziņa baskāje es
+
ir upes kas skalojas
gar mēra kapiem
un mīlestība kas notriec ceļos
netīri spārni
ir kaiju un paģiru pilni rīti
ir padzisis uzraksts uz sienas
ir kartotēkas un cipari kaligrāfiskos rokrakstos
ir atskaņu hronika zeltītos vākos
ir sīciņas dzirksteles debesīs kalējs
ir kāds ko Tu nepazīsti
[viņš zina kā Tevi sauc]
+
Un tad Tu apsolies būt tiltu cēlāja
Apsolies apavu zolēs pārnēsās samteņu sēkliņas
Lai pēcāk viss zied
Apsolies latiņu katrai tantiņai ar
Papīra glāzīti debesīm acīs
Un tikai un tikai tad Tu lūdzies
Lai krīt uz augšu neasiņo
Virsmas attālinās un dzīst
+
Visdīvainākie vienmēr ir acu spoguļi
Atkailināšanās visādi dīvaini zvēri iz
Pagultes zvēri iz rokassomiņas
Džungļi tai pagultē azotē acē
Ziema piezogas nemanāmi kā [burti top nesalasāmi]
Policiste Anna tai stūrī pie skolas
Palaimējās kas laikus izpīpēja
Lapas kā bronzas plāksnīšu
Soļu slāpētājs nodevīgs un jā
Tu netici netici
Ne jau man tika sods
Marts
gaismu sasiešu mezglā un paslēpšu kabatā
+
trieciens kas pamodina no bezsvara
stāvokļa šķituma
ceļi pie zoda rokas pie potītēm
peldēsim cauri bezgaismas straumēm
nogrimt un iesakņoties
kaut kur pie dūņainās grunts
izaudzēt vēl pāris rokas
pārvilkt acis ar plēvi un melnām
dzelmainām acīm raudzīties
pēc sīkām zivīm un slīkoņiem jūraszālēm
sapņot un ieklausīties kā vaļējā
asinsritē pumpējas zaļgana
vizoša fosfora nokrāsas sula
+
tavās pavērtās lotosziedu plaukstās
aukstas dzīvsudraba asintiņas rit
loga rūtis aizsviedrē tu
atver logu te nav ko elpot
plaušās ir krūmiņi ar bumbuļu lapiņām
tumšuma pōza simtreiz pārkultā putra
gaļa ko maļ ar basģitāru un zāģi
guļ dīvānā klubkrēslā virtuvē brāļi
piepīpēts rīts pēdējā viskija pile un peļķe
alū mērcēti mati
puiši ko aizmirst
meitenes ko atcerēties
telefonautomāts un bruģis pie Depo
(kad kļūst skumji ierakstu Google tavu vārdu)
atzīstieties (!) veči kurš pievāca manas šķiltavas
+
esmu tā meitenīte no “Apļa”
kamēr tu guli es marinētajiem pirkstiem asiņojot
izsūtu neķītrus ē-pastus tavām draudzenēm
+
ir savilktas robežas aiz kurām zaudētie
draugi
mazliet tēlotu smīnu pretvējā spļaudās
sentēvs visiem mums Bruts
+
gribētu gulēt tik apņēmīgi kā kaķis
dunoša aiziešana
sanoša nepiedošana
princese pieprasa dzeju
izdeg mežs sarētojas izcirtumi
un gadu no gada
mēs runājam arvien mazāk
+
sačukstamies nepārprotami kā
mēmo acis un klusēšana
rokas kas glāstot sagrābsta vārdus
ziemā starpkrēslu periōdā
reizēm kad nelietoju tramvaju ieskatos
līdz mielēm pretīmnācēju acīs
tā sieviete raudāja
tas bērns pasmaidīja
to puisi es netrāpiju
tas večuks acīm kā lidlaukiem
uzlauza mākoņos strēli un izlija gaisma
+
aizzīmogotos vecpilsētas graustos
dīgst bērziņi
sazeļ nātrenes jūgenda balkonos
daba ir laba
un bezkaunīga
kā māca spalvainās kājas
augums kas negrib būt vijole
mute kā taure
nemelo tu pēc gaitas pazītu govi
tas kastanis mēteļa kabatā dīgs
Marts I
mēnessērdzīgu runču saskrāpētajos purnos
sarkanos lakādas zābaciņos
kailas miesas hektāros
rozēs orhidejās šampaniešos
dežūrtramvaju reisos
neatbildētos telefonzvanos
salkanos grāmatu ievados
Marts II
smagie acu plaksti kā orhideju taureņa spārni
violeti putekšņi un zaļa rožvabole sprādze
akvarelis uz zīda blūzītes apkakles
šķērssvītrota plīsuma švīka pār zeķbiksēm
tieši uz ceļa
krusto smilšu laikumu mitru
asinīs sūrstošu
pulksteņa tikšķim līdzīgā gaitā
tiek nokavēti pēdējie vilcieni
+
Kafija ir putaina vircas bedre
Manās vēsajās baltajās plaukstās
Sadziedas suņi un kaimiņsētas ledusskapis
Kristāla skudriņas skrienot pa radiatoriem
Mana zosāda visādi motori
Sadziedas kaijas pār zvejas ostu
Kaijas aiz loga un kaijas pilsētā
Klusām veļ kofeīns taciņu caur manu sirdi
Acu plakstiņi ceļas un šalko jūra
Kaut kur tur lejā pie ogļu pārkrautuvēm
bezmiegs
+
ielieku krustpunktu punktu un
velku staru taisni mediānu
telpiskas līnijas plaknes ceļ spārnus
virina plaušas
virpuļo paralēlskaldņi lēkā ļepato
trapeces
zilas un sarkanas līnijas krustojas bezgalībā
klades malā vien pagūstu iezīmēt
cilvēciņu
manā shēmā viņš ir tas kas
cenšas saprast kur še Dievs
+
nezko kuģa kapteinis
nezinu tankeris lihteris eskadra armāda
visāda tāda
svešvārdu kombinācija
nez no kurienes importē vēlmes un naidu
kas nav mūsu bet dēstīts
vārdi sapinas papīrs uzbudina tik balts
tinte šļācas vijas lodā un šņāc
plusiņi mīnusiņi cipariņi
no augšas mūs vēro
kāds
+
atmiņas pazemo gluži kā
triks kam nu redzi visas
aukliņas dubultos dibenus spoguļus
izšautu petaržu šķēpeles peļķē
jaunie visādie
+ + +
jā man patīk 3 vai 7 zvaigznes ko
redzu pa logu un baisā sajūta kad
tumsā braucot caur mežu no ēnām
iznirst koki
atceries toziem mašīna apmeta kūleni iebrauca
grāvī mēs ilgi
stāvējām putenī gaidot
kādu ar trosi
kūlenis bija ledus deja
uz asfalta nekaisa
ne sāli ne pelnus ne smiltis
cik poētiska ir tumsa atstarotāji
dzērums un automašīnu starmeši
stopojot izmisums garšo
mazliet pēc prostitūcijas
varbūt tā ir kā ieslīdēšana pārāk
daudzu svešu cilvēku apziņā tā
vērošana līdzbraukšana dvēseļu
spiegošana tik tās dvēseles pašas
dodas rokā un atveras kā
mimozu ziedi un neviens
cits kā vien svešinieks nedrīkst
tās atvērt
+ + +
kad lakstīgalas izvelk mačetes un pārtop lijās
kad apskāviens spļāviens un zeķe uzberž asini nevis silda
atceries tumsu plakstiņu iekšpusē atceries
kam tā tik ļoti līdzinās
jāsaceļ somas plecos
tik vien kā balts ceļš
+ + +
eņģeļkrāsas pērlītes sarindojas uz viņa
putekļainās pieres izgaro izbalo sāļi svelmainas
viss top mērīts gados latos kilogramos un piebildēs
aplausi spļāvieni dunkas
kāds ruporā kliedz lai klusēju nē
bet kas ja es esmu cilvēks rupors [?]
acis spogulis galva prizma
pirksti mazuliet ložmetējs klabinot zobus
godīgs kā suns
+ + +
kautkas ko dara azbesta mākoņi pamalē
kautkas ko mašīnu izpūtēji nesaprot
māmiņ es laikam neprotu dzīvot
vijīgi zari debesis turot sīc
tumši un neseni
+
tad lai nu tumsa izlemj
kam palikt kam būt kam
dzīvot kam just
mēs pa notekām aiztekam
zvejostas jūras vējš
baltas smiltis un sāļš
tu melnā mētelī gar horizontu
bālgani krusķiki
atķeksēts svarīgākais un dzēsts
sagaršot apsūnojušas karabāzes
kaut ko mēļu
nu tā
ar samtaini stīvu mēli
kā muskatriekstu pārkodušam
pēc gadiem tu atnāksi
sapīsies tējas garaiņos
paklupsi
mati tev smaržos pēc Nero
dadžu pilnās spalvas
bet suns jau būs beigts
+
pankroks
uz nagiem melna aplupusi laka
piemini
piemini naktsmiglas un lētu vīnu
piemini zvaigznes zaļganas tālas
tuvu sarkanu smēķa oglīti
piemini miklu bruģi rītausmas putnus
kad tev bija zaļi mati
putenī ēdām saldējumu
piemini ideoloģijas un spļaušanu
trīsakordniekus un dzeju uz ateju sienām
piemini apdrāztās kedas un džinsenes
taukainos matus un mūžīgās ādenes
piemini
+
rēgainība un tiltainība
smilšainība
tā ka klusējot zobi čirkst
pulksteņi izliec čūskviju ceļu lejup uz
tumsu
kaut kur brūkleņmētru
atblāzmas acis un
viegla migliņa
viegla migliņa
karsta oglīte siltas plaukstas
+
viss tik sīka tintes straume
asiņo asaro struto un tinto
aprakstās sienas un aprakstās
āda un elpa un noziegumi
Abonēt:
Ziņas (Atom)