Santa Skujiņa: dzeja

dieviete

+
Varbūt tā ir apsēstība ar miesas siltumu
Un no mūsu pirmā skūpsta smilšu pulkstenī sakustas graudiņi un virpuļojot ieslīd stikla piltuvē
Arvien ātrāk
Ir mudžeklis matu un roku un rīti ar kafiju puslitru krūzēs
Sniegpārslas aiz aprasojušā loga laižas lejā tik lēni
Klusums pār mūsu sasprēgājušām lūpām

shower sex is overrated

+
Manas meitenes rokas ir ūdensrozes
Manas meitenes skūpsti ir melnzemē izlijis piens
No ligzdas izkritis bezdelīgu mazulis sārtu muti

Manas meitenes mati lēnām laiž gaisa saknītes manos plecos

Manas meitenes soļi ir kaķa pēdiņu glāsti par bruģakmeņiem

Mūs vairs nevar izstāstīt

Baltā sāpe pāri ādai sadzeltai

Baltā sāpe pāri šai gaismai

Koku galotnēs pieturās starp krastiem

Baltā sāpe vai jūti mani

Stīga nospriegota plīst

Baltā sāpe acīs pavasara kaleidoskopi

Kā auksta roka uz pieres

Asinsvados vados pēc tava siltuma

Un tur viducī sāp viducī sāp

Tukšos pagalmos izkliegt tevi izelpot tevi

Izravēt tevi no sevis

Kā sērdi kā mugurkaulu

Mūs vairs nevar izstāstīt

Piezvani mammai un stundām ilgi klausulē klusē

Mūs vairs nevar izstāstīt

Iebaksta papīrā pirkstu netīra bērna rociņa

Visi rajona nervu gali nodrāzti nobrāzti jēli

Šo ziepju operu neviens vairs negrib klausīties radio ētera viļņos

Mūs vairs nevar aprakstīt

Birkas krīt nost

Sapīt pirkstus tevī

Lokos kā tīklos

Iestrēgt

Priekšnamā soļi atbalsojas lejā

Pirmajā stāvā tava roka

Atlaiž durvis

Atnāc pie manis un paliec pa nakti

Man tikai tavu elpu klausīties caur ledusskapja murrāšanu

Janīna

Tas bija pavasarī

Tu novilki gredzenu

Aizgāji gulēt uz dīvāna

Viņa negrib redzēt

Tur reiz bija acis un žoklis

Viņa negribi domāt

Rozītēs ielocīta miesa ar pētersīļa lapiņu

Viņa negribi domāt

Apskaujot tavus plecus

Puika izaugs bez tēva

III

Un tu ienāc istabā mīļā

Tūlīt te būs liesmas un asaras

Māte ir sarāvusies maza maziņa

Tēvs vairs neatceras sevi

Bērns kā upurjērs smaida

Un Tu izdejo sevi mīļā

Tikai izpostītu māju drupās

Tu spēj smaidīt

Meža takas zem kājām

Lapas kā trūdošas lapas

Smiltis pakavu starpā

Zirgu sprauslas un šūpojas krēpes

Kā jūs kravas kastē bēgāt bērni no Rīgas

Kā mājās ielauzās

Nošāva tēvu

Māti aizveda trimdā

Soļi pa meža takām

Mierīga silta rudens migla

Viss tik zeltains tik zeltains

Elpa dziļi krūtīs ievijas

Gaisma zirga viedajās acīs

Dzirkstošā grieķiete Marija smejas

Zini

Mums ir trīs pagātnes un trīs nākotnes

Bet Tu vēl esi jauna un skaista

Tev būs

rudenīgie paradīzes dārzi

RIJ MANUS PUTEKĻUS

lasu mīklainos iekšpagalmos

vai gaidi

asu mēli nolaizīt

tīru tikko dzimušu kā

jau atvērušos aciZ

viņu tur atrada pavasarī

nokusa sniegs

viņu toties pēc nedēļas

viņu pēc gada

pēc plūdiem dambim atvērās slūdžas

tas tev nav kaķēnu atrast

piecīti atrast

auskaru

māte cienā ar kafiju

cukuru palūgt kauns

smaržo milzu lillija virtuves ēnās

es viņam rīt aiznesīšu

viņam būtu palicis četrdesmit

es vienmēr atstāšu taukainu traipu

pārāk daudz siltuma izgaro

un ai kā tu proti raudāt tik rūgti

viņa ieslēpj azotē kā lauskās sasistu pudeli ko

iegrūst seja

ai kā tu proti raudāt viņa tik rūgti

klaudzini krūškurvī meklējot ko dzīvu

klaudzini dzenīt

tu mani nesazvaniji

es tev neatzvaniju

tu mani nesazvaniji

es tevi nesazvaniju

tagad vilcienā tavā nekad vairs

nesasniedzu gala pieturu

tu mani nesazvaniji

pavasaros palos

slūdžas atvērsies līdz pēdējai eņģei

es meklēšu pazaudēto māju

atslēgas

vārti uz veļu dzīrēm būs

vaļā

tur viņi mīļie pelnos

tur viņi pirms gala pieturas

izkāpušie

aizzīmogotie un rudenīgie paradīzes dārzi

miesas siltums un lauskas un

nervoza gaisma staciju uguņos

es bāra stūrī pie tālākā galdiņa

spoguļojos savā glāzē

svešie cilvēki nav vairs neiepazīti

svētki

visi viedie

kurlie

aizslēgtie

un es te ziedēšanai par vecu

aizšūta un paslepus elpojoša

MAZI PIESŪCEKŅI

Asinis, piens

Trūdzemes asinis zemās kā tumsa gaiteņos, kur
viena zilgana, liesa spuldzīte

Nakts noklusē

Piens aiztek pār vēderu tērcītē
siltā

Zeltaini saldais piens un
miesa ar robežzīmēm

Salāpītā miesa

Dēls, es nepieskaršos ģitāras stīgām
tavās miera stundās

Neizbiedēšu tīmekļus istabas taisnajos stūros

Kaķis uz palodzes vēro trūdošo
rudeni

Tālumā ļaužu pastaigas, miglaina upe

Miesa ir iezīmēta, miesa ir norobežota –
līnijas tumšas, loki un dzīslas

III

Šī būs tava bezmiega migla -
Neilona diegiem savīta kā tējassēnes cepuru cepure

Esība uz melnā cauruma virsmas,
bedrainais asfalts pagalmā

Bērnībā gribas dziedāt, lai visi klausās

Šķībi un svešā valodā,
Neskaidrām zilbēm aizstājot vārdus

Ar pūkšķīšiem atsprākleniski uzzied
dzeltenās balzamīnes
uz tausti

Mūsu bērns miegā svaidās nosapņojot
ko gan mēs jūtam pirms pirmā elpas vilciena

Viņš
nenoglāstāms un nemodināms

Mutes
mazi piesūcekņi
mūs saslēdz ķēdē

drūpoši asfalta arhipelāgi

tu proti uzvilkt perfektu apli

bez cirkuļa

brāl

un mēs visi bandinieki

tavā šaha spēlē ar sevi

ar meitenēm spēlēties nevar

viņas ja paklūp, tad raud tā,

ka pagalms skan

bez skaņas tu vēro kā

ķēmīgā grimasē savelkas

drīz apnikušās rotaļu biedrenes seja

tev viss būs ļoti rūpējis

virsmas top causkatāmas

viss tur plešas glāsmaini

plosas zem slāņainiem

akmeņiem nesalasāmā

rokrakstā

rok tās rakstā

urdziņas pār tavu

tuksnešainumu

zvērīgi slāpsti

mazi un sarkani asinsvadi sēc kā

neizlēmīgs tē vē

tur, aiz pelēki baltiem mežģīņu aizkariem

tirpoņa

un pat dūmi no tuvējās cigaretes nesilda

sagaršot, ka sāļš

piekraste ir izgūlusies cik tālu vien redzam šo robežu

un kāpās sadragātas dus

visas pēdējo gadsimtu impērijas

sen neražoto pudeļu lauskas

tiklīdz tu vēro šo kustību

rūķīši paslēpjas sūnās un ārā nenāk

viss būtiskais acīmredzamais

un gāzbetona blokos ieskrubināmais

saritinās vīngliemeža čaulā

pretvējā uz skatu torņa tu

neatceries

ko nozīmē

šis mitrās lūpas uz tavas muguras

un kas ir

šis zvērs ar jokainajiem kāju pirkstiem

Garāmbraucot tramvajā ielūkoties visos logos pa

spraudziņām zaļos un orandžos aizkaros

Telpās ar lampu abažūriem vientuļām

planētām visumā kas ir drūpošs betons

Tepat vien

tepat vien

Daudzkrāsainie rokraksti izraibina virsmas

„Visupirms mums ir jāiemācās elpot” es čukstu

Un izrakņātie sliežu ceļi ir manas gurdenās artērijas

stiegrainie pirksti

Klabinās stārķi ligzdās virs elektrolīnijām

Viss ir tieši tā

kā vārdi

kas dziesmā aizpilda laiku starp piedziedājumiem

Vadiņi tavās ausīs saaudzē tevi ar svešādu balsi

kas pārtop tavējā

Skatiens aizklimst tumsā

Mazliet

skumji un visādi

drūpoši asfalta arhipelāgi

pirmdienu dubļu plūstošās straumēs

Kad mani kopā tur tikai tavs

bezgala trauslais atslēgas kauls

solījumi nesalasāmā rokrakstā

Tu man esi porcelāna lelle

dzelteni bālu mežģīņu kleitas maliņu

tu man esi atmiņas par televīzijā redzētu

baleta izrādi bez skaņas

Nervozas līnijas tumsā iezīmē

tavu maigo un badīgo muti

Varbūt es pirkstu galiem

tevī izduršu caurumus

ja pieskaršos

Varbūt es atraušu gabalu

ja pieķeršos

mīlestība ir akla un mēma un iet uz siltumu

Spītīgs nomods kā sadzērušamies kafiju.

Es nezinu, nezinu –

Pulksteņi pa šo ēkas spārnu

Tikšķ savā daudzbalsībā un

Atbalsojas šņukstu caurvītā krēslā.

Sirsniņ, tu skrien.

Viņa klusē uz tevi asaru pieritējušām acīm

Mazu bērnu un dzīvnieku valodā.

Pat ja visām Rīgas meitenēm šonakt salst

Tavu buču nedabūjušām

Tieši viņa tev ņem nost segu un

Tinas tavos karstajos gurnos.

III

Sāpju dievmātes statuja ko tu

Saudzīgi izgreb ar saviem glāstiem uz viņas sūrstošās ādas.

Asinis lāsmo kā jaņogu sula un

Iemirdzas smēķa oglītes sārtumā.

Pusčukstus solījumi šajā tumsā –

Grimstoša viņa tavās skavās un skumjās

Blīvākās par konjaku.

Viņa tikko dzirdami veido vārdus:

„Es tev nekad neļaušu nomirt badā vai zagt,

Nekad vairs nepieskaršos tavam augumam

Ar dzimumzīmju zvaigznājiem vietās ko parasti apklāj drēbes.

Jā es tevi nesaprotu.

Mana mīlestība ir akla un mēma

Un iet uz siltumu.”