septembra / oktobra poētika

+

Pastāsti man vai šonakt Tevi nomāc gravitāte

Ko dara tavas kad tām nepieskaras

Gaisma spuldzītē trīsuļo kā bezasiņu

Kode pie tās

Aukstajiem radiatoriem patīk

ka

pieskaras

Prusaku kājiņas skudru mājiņas siltas

Rociņas

Mazmazītiņas asintiņas pa zemādu

Dun dun dun sprakšķi aiz plakstiņiem

Zvaigžņuki sauļuki

+

Ziedošā matadoru asins putekļu bronza

Osta ir neticama es zinu tu viņu

Nosapņoji

Tāpat kā šo ūdeni rūsaino straumi

Tāpat kā šo kaķi un sievieti sarkanā

Kura ir matadoru asins vēršu pielūgtā

Dieve

Kurai ir sarkani nagi un smaili zobiņi

Kura nu noloba mēteļa ādu kā

Zvīņu no rētām un izaudzē asti

Pazūdot ūdeņu rūsainā straumē

+

Un kas ja nu aiz tiem kokiem

Jūras nemaz nav

Turpini stumt savu laivu pa

Čiekuriem murķeļiem skujām

Kautkur ir jābūt krastam un malai

Krantij un galam un pārtraukumam

+

Kas būsi tu klintāju iekarotāja ar

Pērnajām lapām un zāli pie zolēm

Kas būsi tu kapu mirte vērptā

Klimsti pa tumsieni pazarēs pievarēs rudeņu

Saltums un aiztreji mēneši mazi un

Apaļi augšā pa kreisi

Gludena dusēsi elpojot trūdošo lapu

Ābolu zīļu un salduma samagonu no

Lāmām un briežu aspirīnu

Vēl tikai mazliet un tās vēnas ir

Brūkleņu saknītes baltas

Vēl tikai mazliet

+

Mazie līkie kāju pirksteļi allaž pārcieš

Izlaiduma kāzu un citu svinību kurpes

Ai papēdis asinīs princi nedabūt

Ai neder spāņu itāļu zābaciņi

+

Un tad es no klints Helsinku piekrastē

Sūtīju antīku pastkarti uz bezvārda

Ciemu Dānijā

Dzīve nav rokenrols

Pelēka jūra un pusmastā karogs

Atmiņa krēpa un antīka kartiņa dedzināms

Dzejolis fakīna sāpe

+

Tavi klabinātāji vilcienu sastāvi

Ugāle Spāre zemzaru tumsa

Atceries bērnību spēles ar gaismas

Izslēgšanu un skaitīšanu

Elpa grūdiens uz krūtīm un

Baltas zvaigznītes plakstiņos

Kurš deva padzerties kurš sēdināja

Kurš sabijās aizskrēja mājās

+

Šoreiz tas būs gar Tavu skropstu tušu

Notecējušais lietus kas uz trejdeviņām

Dimanta kalna putnu mūžībām

Smiltīs ierakstīs stāstu kuru sākot kāds

Izdvesīs ka grib dzirdēt jebko par

Sievietēm kas labi izskatās tikai kad

Kailas jebko par šķiršanos drēgnās

Vilcienu stacijās Latgalē jebko par

Otro pasaules karu [ un es aiziešu

Uzvārīt kafiju pirms turpināt dzejoli]

Milans Kundera to protams pastāstītu

Labāk iepīdams brutālu seksu un

Savu mīļāko alus šķirni bet ļauj

Ļauj man viegli un nepanesami

Puķaini melot

+

Būs mazliet dīvaini

Viens iekliegsies pūlis pašķirsies

Tavi soļi būs zeltīti kamieļi gurdi

+

Tur pāri ielai pa labo roku

Ekskavators rok zemi

Saule visu nežēlīgi detalizē

Un mīļais ar pirkstu velkot pār

Manu degunu savā taustē uz

Mūžiem saglabā manu seju un krūšu

Apveidus kā gaismas stiepļu modeli

Kā putnu balsis un akluma

Zaudēšana gluži kā asnus dzenot

Caur ādu salūzt ledus pārtrūkst krevele

Viss ir vaļā es skatos koku galus

No augšas mēs esam tur lejā

Es skatos uz sevi tas ir tikai

Gaismas stiepļu modelis un

Atmiņas kurām ikrītu mēs noticam

Raugoties spogulī

+

Tikmēr matu krāsa pil pa pleciem

Āda pāraug pelēkām dzīsliņām vizošām taciņām

Zini vecmāmiņai Sēlijā bija balts plastmasas pulkstenis

Tikšķoši dunoši tas biedēja zemesvēzīti

Un arī tolaik es nelabprāt gulēju

Slapjiem matiem

Pusnaktī zemenes ar pienu

Pazuda elektrība bet bija mirdzošā

Vasaras debess un sanošie sienāži

Dzirnakmens bēniņos

Maziņa baskāje es

+

ir upes kas skalojas

gar mēra kapiem

un mīlestība kas notriec ceļos

netīri spārni

ir kaiju un paģiru pilni rīti

ir padzisis uzraksts uz sienas

ir kartotēkas un cipari kaligrāfiskos rokrakstos

ir atskaņu hronika zeltītos vākos

ir sīciņas dzirksteles debesīs kalējs

ir kāds ko Tu nepazīsti

[viņš zina kā Tevi sauc]

+

Un tad Tu apsolies būt tiltu cēlāja

Apsolies apavu zolēs pārnēsās samteņu sēkliņas

Lai pēcāk viss zied

Apsolies latiņu katrai tantiņai ar

Papīra glāzīti debesīm acīs

Un tikai un tikai tad Tu lūdzies

Lai krīt uz augšu neasiņo

Virsmas attālinās un dzīst

+

Visdīvainākie vienmēr ir acu spoguļi

Atkailināšanās visādi dīvaini zvēri iz

Pagultes zvēri iz rokassomiņas

Džungļi tai pagultē azotē acē

Ziema piezogas nemanāmi kā [burti top nesalasāmi]

Policiste Anna tai stūrī pie skolas

Palaimējās kas laikus izpīpēja

Lapas kā bronzas plāksnīšu

Soļu slāpētājs nodevīgs un jā

Tu netici netici

Ne jau man tika sods

Marts

+

gaismu sasiešu mezglā un paslēpšu kabatā

+

trieciens kas pamodina no bezsvara

stāvokļa šķituma

ceļi pie zoda rokas pie potītēm

peldēsim cauri bezgaismas straumēm

nogrimt un iesakņoties

kaut kur pie dūņainās grunts

izaudzēt vēl pāris rokas

pārvilkt acis ar plēvi un melnām

dzelmainām acīm raudzīties

pēc sīkām zivīm un slīkoņiem jūraszālēm

sapņot un ieklausīties kā vaļējā

asinsritē pumpējas zaļgana

vizoša fosfora nokrāsas sula

+

tavās pavērtās lotosziedu plaukstās

aukstas dzīvsudraba asintiņas rit

loga rūtis aizsviedrē tu

atver logu te nav ko elpot

plaušās ir krūmiņi ar bumbuļu lapiņām

tumšuma pōza simtreiz pārkultā putra

gaļa ko maļ ar basģitāru un zāģi

guļ dīvānā klubkrēslā virtuvē brāļi

piepīpēts rīts pēdējā viskija pile un peļķe

alū mērcēti mati

puiši ko aizmirst

meitenes ko atcerēties

telefonautomāts un bruģis pie Depo

(kad kļūst skumji ierakstu Google tavu vārdu)

atzīstieties (!) veči kurš pievāca manas šķiltavas

+

esmu tā meitenīte no “Apļa”

kamēr tu guli es marinētajiem pirkstiem asiņojot

izsūtu neķītrus ē-pastus tavām draudzenēm

+

ir savilktas robežas aiz kurām zaudētie

draugi

mazliet tēlotu smīnu pretvējā spļaudās

sentēvs visiem mums Bruts

+

gribētu gulēt tik apņēmīgi kā kaķis

dunoša aiziešana

sanoša nepiedošana

princese pieprasa dzeju

izdeg mežs sarētojas izcirtumi

un gadu no gada

mēs runājam arvien mazāk

+

sačukstamies nepārprotami kā

mēmo acis un klusēšana

rokas kas glāstot sagrābsta vārdus

ziemā starpkrēslu periōdā

reizēm kad nelietoju tramvaju ieskatos

līdz mielēm pretīmnācēju acīs

tā sieviete raudāja

tas bērns pasmaidīja

to puisi es netrāpiju

tas večuks acīm kā lidlaukiem

uzlauza mākoņos strēli un izlija gaisma

+

aizzīmogotos vecpilsētas graustos

dīgst bērziņi

sazeļ nātrenes jūgenda balkonos

daba ir laba

un bezkaunīga

kā māca spalvainās kājas

augums kas negrib būt vijole

mute kā taure

nemelo tu pēc gaitas pazītu govi

tas kastanis mēteļa kabatā dīgs

Marts I

mēnessērdzīgu runču saskrāpētajos purnos

sarkanos lakādas zābaciņos

kailas miesas hektāros

rozēs orhidejās šampaniešos

dežūrtramvaju reisos

neatbildētos telefonzvanos

salkanos grāmatu ievados

Marts II

smagie acu plaksti kā orhideju taureņa spārni

violeti putekšņi un zaļa rožvabole sprādze

akvarelis uz zīda blūzītes apkakles

šķērssvītrota plīsuma švīka pār zeķbiksēm

tieši uz ceļa

krusto smilšu laikumu mitru

asinīs sūrstošu

pulksteņa tikšķim līdzīgā gaitā

tiek nokavēti pēdējie vilcieni

+

Kafija ir putaina vircas bedre

Manās vēsajās baltajās plaukstās

Sadziedas suņi un kaimiņsētas ledusskapis

Kristāla skudriņas skrienot pa radiatoriem

Mana zosāda visādi motori

Sadziedas kaijas pār zvejas ostu

Kaijas aiz loga un kaijas pilsētā

Klusām veļ kofeīns taciņu caur manu sirdi

Acu plakstiņi ceļas un šalko jūra

Kaut kur tur lejā pie ogļu pārkrautuvēm

bezmiegs

+

ielieku krustpunktu punktu un

velku staru taisni mediānu

telpiskas līnijas plaknes ceļ spārnus

virina plaušas

virpuļo paralēlskaldņi lēkā ļepato

trapeces

zilas un sarkanas līnijas krustojas bezgalībā

klades malā vien pagūstu iezīmēt

cilvēciņu

manā shēmā viņš ir tas kas

cenšas saprast kur še Dievs

+

nezko kuģa kapteinis

nezinu tankeris lihteris eskadra armāda

visāda tāda

svešvārdu kombinācija

nez no kurienes importē vēlmes un naidu

kas nav mūsu bet dēstīts

vārdi sapinas papīrs uzbudina tik balts

tinte šļācas vijas lodā un šņāc

plusiņi mīnusiņi cipariņi

no augšas mūs vēro

kāds

+

atmiņas pazemo gluži kā

triks kam nu redzi visas

aukliņas dubultos dibenus spoguļus

izšautu petaržu šķēpeles peļķē

jaunie visādie

+ + +

jā man patīk 3 vai 7 zvaigznes ko

redzu pa logu un baisā sajūta kad

tumsā braucot caur mežu no ēnām

iznirst koki

atceries toziem mašīna apmeta kūleni iebrauca

grāvī mēs ilgi

stāvējām putenī gaidot

kādu ar trosi

kūlenis bija ledus deja

uz asfalta nekaisa

ne sāli ne pelnus ne smiltis

cik poētiska ir tumsa atstarotāji

dzērums un automašīnu starmeši

stopojot izmisums garšo

mazliet pēc prostitūcijas

varbūt tā ir kā ieslīdēšana pārāk

daudzu svešu cilvēku apziņā tā

vērošana līdzbraukšana dvēseļu

spiegošana tik tās dvēseles pašas

dodas rokā un atveras kā

mimozu ziedi un neviens

cits kā vien svešinieks nedrīkst

tās atvērt

+ + +

kad lakstīgalas izvelk mačetes un pārtop lijās

kad apskāviens spļāviens un zeķe uzberž asini nevis silda

atceries tumsu plakstiņu iekšpusē atceries

kam tā tik ļoti līdzinās

jāsaceļ somas plecos

tik vien kā balts ceļš

+ + +

eņģeļkrāsas pērlītes sarindojas uz viņa

putekļainās pieres izgaro izbalo sāļi svelmainas

viss top mērīts gados latos kilogramos un piebildēs

aplausi spļāvieni dunkas

kāds ruporā kliedz lai klusēju nē

bet kas ja es esmu cilvēks rupors [?]

acis spogulis galva prizma

pirksti mazuliet ložmetējs klabinot zobus

godīgs kā suns

+ + +

kautkas ko dara azbesta mākoņi pamalē

kautkas ko mašīnu izpūtēji nesaprot

māmiņ es laikam neprotu dzīvot

vijīgi zari debesis turot sīc

tumši un neseni

+

tad lai nu tumsa izlemj

kam palikt kam būt kam

dzīvot kam just

mēs pa notekām aiztekam

zvejostas jūras vējš

baltas smiltis un sāļš

tu melnā mētelī gar horizontu

+

bālgani krusķiki
atķeksēts svarīgākais un dzēsts
sagaršot apsūnojušas karabāzes
kaut ko mēļu
nu tā
ar samtaini stīvu mēli
kā muskatriekstu pārkodušam
pēc gadiem tu atnāksi
sapīsies tējas garaiņos
paklupsi
mati tev smaržos pēc Nero
dadžu pilnās spalvas
bet suns jau būs beigts

+

pankroks
uz nagiem melna aplupusi laka
piemini
piemini naktsmiglas un lētu vīnu
piemini zvaigznes zaļganas tālas
tuvu sarkanu smēķa oglīti
piemini miklu bruģi rītausmas putnus
kad tev bija zaļi mati
putenī ēdām saldējumu
piemini ideoloģijas un spļaušanu
trīsakordniekus un dzeju uz ateju sienām
piemini apdrāztās kedas un džinsenes
taukainos matus un mūžīgās ādenes
piemini

+
rēgainība un tiltainība
smilšainība
tā ka klusējot zobi čirkst

pulksteņi izliec čūskviju ceļu lejup uz
tumsu

kaut kur brūkleņmētru
atblāzmas acis un
viegla migliņa
viegla migliņa
karsta oglīte siltas plaukstas

+

viss tik sīka tintes straume

asiņo asaro struto un tinto

aprakstās sienas un aprakstās

āda un elpa un noziegumi

2003.gada dzejoļi

+

atāķē krūšturi

izplet man spārnus

inkrustē manas vēnas

neticas kā vēl pil pa pirkstiem

pa zaru zariņiem sarkani saldi sāpīgi

straume plūzdama neaizplūzdama neieplūzdama

nesasniegdama tevi

vēnās maziņi feniksi ķērkā

vicina spārneļus

bola acis šai sarkanā

sarkanā brīnumā

straume ir dzīva

mutuļo skrienot uz tevi

zemādas pulsācijas

vien nenotikusi klauvēšana pie tevis

ar kāju dūri plecu pieri

izsaucienu

čukstiem un sabrukumu

+

spoguļo lauskās pelēkās acis

un tu man uzdāvini gulbi

azotē sildāmu gaistošo

ieelpas spārniem izelpas dūnām

sakļauj spārnus un izgaro tas tev pie krūtīm

ar kreiso lāpstiņu jūtu tavu

sirdi dunam

miglasgulbji pār ezeru slīd

mēs te gulbēnus sildām


+

nenovēršami

pirksti nejūtīgi

vēnu tīkls pulsē zem bruģa

pilsētai salst

sasalst vanagi baloži

gulbji lidojumā

sašķīst ledus sarkanās lauskās un

iedziedas eņģeļu statujas apdauzītās

tumši nepielūdzami elki

karstas sūrstošas acis sausas rīkles

ziniet kurlmēms ir dievs

ķeceri pašsadedzinās

+

zilas dienas bez saules

ledus spīguļi zvirbuļa spārnā

pieplakt rudam mūrim

aizmigt

piesūkties sarmas apvilktam akmenim

aizmigt

vibrēt izdalot siltu tvaiku

sasprēgājušām lūpām

audzēt lāstekas skropstās

nosapņot mūžību

miniatūrā dzeja

06.09.2003.

naktī kapličā

sveču un

zvaigžņu

apspīdēta

tempju vīnu un

esmu lielas

atklāsmes

gaidās kas nāk

caur bailēm no

aizmirstības un

nekas cits

nebiedē mani

saltajā

mēnesnīcā

vienīgā gaisma

iedegtā liesma

uz kapličas

kāpnēm un

saprāts ir ļoti

tālas

zvaigznes

vārgais

atspulgs

caurskrienot

ēnas

dūņkrāsas

lapotnēs

+

mirušas dūjas

vēzē bezbalsta

spārnus

neesošās brīvēs

nebūtības

krustvelvju

pazemē pie

pīšļiem kur zaļā

gaismā kur zaļā

gaismā elfi dejo

pieskaroties

tavām lūpām


+

apvāršņi rūc kā

ugunskurs sildot

kraukļus bezlapu

ozolos kas dzied

mēļas pērkondainas

krustnešu bendēm

saldkaislē

nodrebot zemei

un rūsošai dzelzij

purvainē

+

tikai drupas un

driskaini vapeņi

rūsē zobeni asiņu

renēm un mēs tik

vareni, ai vareni

neprāta smiekli

dun pār apvārsni

un mēs tik

vientuļi, vientuļi

drupās stāvam

+

plaukstā

iegrebtas rūnas

kas stāsta par

iekšējo jūru un

vējiem virs tās

kuri visu sapluinī

un tevi aizgaiņā

tālē kur krēsla

dzied ka nav

lemts būt tādiem

kā mēs